Dažādos vēstures posmos attieksme pret cilvēkiem ar garīgās vai fiziskās attīstības traucējumiem ir bijusi atšķirīga. To noteica gan civilizācijas attīstības pakāpe, gan sabiedrības morālie, reliģiskie un filozofiskie uzskati. Vēsturē saglabājušās ziņas pat par dažādu tradīciju veidošanos šajā jomā: kroplos iemeta aizās, atdeva plēsīgiem zvēriem vai putniem, atstāja viņus mežā u. tml.
Senajā Grieķijā , lai saglabātu harmonisku, fiziski un garīgi spēcīgu nākamo augstmaņu paaudzi, „kroplo jaundzimušo” iznīcināšanu praktizēja līdz pat 4.-5. gadsimtam. Pie tam to centušies attaisnot tādi filozofi kā Aristotelis, Platons u.c. Arī Romas filozofs Seneka rakstīja, ka „kropļu „ iznīcināšana jāveic ne aiz dusmām un naida pret viņiem, bet gan vadoties no prāta slēdzieniem : nošķirt nederīgo no veselā, derīgā.[1;9]
Sabiedrības attieksme pret maz spējīgajiem un kroplajiem bērniem un arī pieaugušajiem dažādos gadsimtos un valstīs ar atšķirīgu kultūras līmeni vienmēr bijusi savdabīga : no naidīguma un neiecietības līdz dziļām rūpēm par „likteņa piemeklētajiem”.[1;10]
Reliģiskie uzskati par bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem vēsturiskajā skatījumā ir bijuši ļoti atšķirīgi. Par garīgu un fizisku nelaimju piemeklētiem cilvēkiem ir rakstīts gan Bībelē, gan Korānā, gan Talmudā. Viena reliģija slimos uzskatīja par Dieva izredzētajiem, piedēvējot viņiem pat pravietiskas spējas . Vienlaicīgi drūmās inkvizīcijas aizspriedumu rezultātā agrajos viduslaikos radās uzskati par ļauno garu, dēmonu sadarbību ar anomālajiem cilvēkiem. 14.- 15. gadsimtā daudzos cietumos un arī klosteros tika ievietoti cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem.
Garīgās attīstības traucējumu problēmas, sākot ar 16. gadsimtu nonāca mediķu interešu lokā. Sāka publicēt garīgi slimo novērojumus, raksturojumus. …