Galvojums, kā viens no saistību pastiprināšanas veidiem ir pieminēts jau romiešu civiltiesībās. Tas norāda, ka šī tiesību institūta attīstības vēsture ir attiecināma jau uz aptuveni tūkstoš gadu ilgu laika periodu. Senajā Romā pie verbālkontraktiem, uz kuru pamata savukārt izveidojās speciālie līgumi, tika pieskaitīts arī galvojums. Pie kam galvojumam izšķir trīs dažādu izcelšanās veidus, trīs atsevišķus tiesību institūtus: “fideiussio, mandatum qualificatum, constitutum debiti alieni"1
“Galvojums ir līgums, ar kuru trešā persona (galvinieks adpromissor) uzņemas saistību atbildēt par otras personas (parādnieka debitor) parādu gadījumā, ja viņš neizpildīs kreditoram savu parāda saistību.”2 Galvojums ir ļoti svarīgs saistību tiesību pastiprināšanas veids, jo, kā rāda vārds “galvojums”, trešā persona te uzņemas pienākumu atbildēt par trešās personas parādu, pēdējo tomēr neatsvabinot no viņas parāda. Senos laikos šī atbildība bija personiska (atbildēja ar savu galvu); galvinieks uzņēmās atbildību par parādu kā par savu. Vēlāk parādam paliek tikai mantisks raksturs (Schuld) - par parādu galvinieks atbild tikai ar mantu. Tādējādi saistību tiesību pastiprināšana organizēta tikai mantiski. Pēc rakstura galvojums ir akcesors institūts: galvinieka parāds nepastāv bez parādnieka parāda. Galvojuma institūtam ir arī svarīga ekonomiska nozīme, jo tas stimulē parādu atdošanu un parādu saistību nokārtošanu, jo iepretim kreditoram stāv divas saistītas personas, no kurām kreditors var saņemt parādu - galvenais parādnieks un galvinieks. …
