Kopsavilkums
Pētījuma rezultātā autors secina:
1) Galvojuma mērķis ir kalpot galvenā prasījuma nodrošināšanai pret galveno parādnieku, t.sk., pasargājot galveno parādnieku no maksātnespējas procesa un no tā izrietošajām negatīvajām sekām.
2) Galvinieka gribas izteikumam jāatbilst Civillikuma 1492.-1494.panta noteikumiem par darījumu rakstisko formu, turklāt kopsakarā ar Civillikuma 1470.panta noteikumiem par tiesiska darījuma būtiskajām sastāvdaļām, t.i., galvinieks grib uzņemties pienākumu atbildēt par citas personas saistību izpildi, kā arī, tā satur skaidru norādi uz kreditora uz galvenā parādnieka personu un saistību par kuru galvojums tiek dots.
3) Galvojuma līguma iekļaušana citā rakstveidā izteiktā formā neietekmē galvojuma spēkā esamību un nav pretrunā ar Civillikuma 1695.panta prasībām. Ievērojot brīdināšanas funkciju, t.i., ietverot visas galvojuma būtiskās sastāvdaļas, pietiekami skaidri norādot uz kreditora un galvenā parādnieka personu, un nodrošināto prasījumu, galvojuma līgums ir spēkā.
4) Apstāklis, ka līgumā iekļauts nosacījums par galvinieka un parādnieka solidāru saistību pret kreditoru, nevar mainīt galvojuma institūta akcesoro raksturu un nodibināt solidāru saistību, bet, ņemot vērā privātās autonomijas principu, galvinieks šādu vienošanos var slēgt, tādējādi pārveidojot galvojuma attiecības tās izbeidzot, bet kļūstot par kopparādnieku.
5) Akcesoritātes princips nodrošina un aizsargā galvinieku no pienākuma izpildīt vairāk, nekā būtu jāizpilda galvenajam parādniekam, jo galvinieka saistībai principā jāatbilst galvenā parādnieka saistībai un galvinieka atbildība nedrīkst pārsniegt galvenā parādnieka atbildību.
…