Galvenās arhitektūras un tēlotājas mākslas tendences 19.gadsimta otrajā pusē Francijā

19. gadsimta sākums mākslā, ahritektūra un pilsētbūvniecibā visā Eiropā un, protams, īpaši izteiksmīgi Francijā, iezīmējas ar romantisma, reālisma un klasicisma uzplaukumu. Bet, laikam ritot radās cilvēku grupas, kurām kāda noteikta stila robežās kļuva par šauru. Tiem “tīrie stili” likās vienmuļi un garlaicīgi. Tie vēlējās, ko jaunu! Vēlāk, tābrīža karstgalvjus, kritikas pletos un slānītos arhitrektus un gelznotājus, sauca par eklektiķiem. Tie radīja tādas slavenas celtnes kā Parīzes operas teātris un Eifeļa tornis, uzgleznoja – “Māsas”, “Pie Sēnas Benkūrā”, Tepidarijs” un “Esteres tualete”.
Bez eklektiksma 19. gs. beigās Francijā dzima arī pavisam jauns stils. Tas gan vairāk attiecināms uz tēlotāja mākslu, bet nenoliedzami kada dzirksts no tā atleca arī tālaika arhitektūrai. Šis stils tulkojumā no angļu valodas nozīme – iespaidu ķeršana. Ka jau var noprast, runa šeit iet par inpressionismu.

Arhitektūra
Eklektisms
Kā izdevās atrast arhitektūras terminu skaidrojošajā vārdnīcā internetā, “eklektisms ir 19.gs. otrās puses mākslas stils, kas arhitektūrā plaši izmantoja visu vēsturisko stilu formas. Tam raksturīgs vienmērīgs kompozīcijas ritms, plastiskās apdares piesātinātība un elementu viennozīmība”1. Savukārt citā avotā uzgāju šādu eklektikas skaidrojumu: “eklektisms – dažādu stilu elementu neorganiska, ārišķīga apvienošana.”2 Varbūt esmu sīkumains un pievēršu pārlieku daudz uzmanības vārdiem, bet no šiem diviem diametrāli pertejiem apgalvojumiem izriet eklektisma daudzslāņainība, neviennozīmība. Eklektisms kā stils cilvēkiem liek izvēleties. Liek nostāties par vai pret...…