Autors romānā grib noskaidrot, kāds tad ir mūsdienu (60. – 70. gadu) cilvēks, kādas ir viņa vērtības, pēc kā viņš tiecas, ko grib sasniegt? Kas no sasniegtā būs paliekošs, pašam un sabiedrībai nozīmīgs. Vērojot cilvēkus, vērtējot notikumus, rakstnieks cenšas noskaidrot, kas nosaka viņu rīcību, likteņus. Romāna galvenais varonis Rigers, ar kuru, kā noprotams, ir identificējies autors pats, vērodams, kā bijušais advokāta Jukuseļa kurinātājs un kolhoznieks Rukinieks vij virves, atceras vecā vīra teiktos vārdus: „ Tu zini es varu strādāt tikai tad, kad man kāds sēž klāt. Viens es nevaru. Nepatīk. ” Un tēlnieka prātā raisās domas: „ Cik vienkārši ir dzīvot, es domāju, skatīdamies Rukinieka darbā. Dzīvot, tas viņam nozīmē vīt virves un saistīt ar tām pie sevis citus cilvēkus...Cik daudz ir cilvēku, kas tieši ietekmē manu dzīvi? Viens, astoņi, divdesmit, simt astoņdesmit? Ir cilvēki, kurus es varu izvēlēties. Bet ir tādi, ar kuriem man jāsatiekas neatkarīgi no manas gribas.” Šādu pārdomu, ko izraisa dažādi notikumi un atmiņas, romānā ir daudz. Tās kopā satur visai vienkāršais romāna sižets. Kā uzzinām romāna sākumā, ir apzagta tēlnieka Jura Rigera darbnīca. Ir nozagtas skulptūras, kuras tiek atrastas sadauzītas un samestas netālu no mākslinieka mājas esošā kara laikā izsistā bumbu bedrē. Noteikt izmeklēšana. Izmeklētājs, kas romānā tā arī netiek nosaukts vārdā, tā kļūstot par vispārinātu tēlu, galvenā varoņa iekšējo es, iztaujā mākslinieku. Taču iztaujāšana pārvēršas par Jura Rigera dzīves izvērtējumā. Un sarunas beigās noskaidrojas, ka savus darbus iznīcinājis tēlnieks pats. Šo rīcību izraisīja ārējs notikums – brāļa Rūdolfa nāve. Atskārsme par cilvēka bezspēcību nāves priekšā, pārdomas par to, cik necilvēcisks ir cilvēks, liek māksliniekam pārvērtēt savu veikumu: „ Jau daudzus gadus es nezinu, kas ir svētdienas. Darbnīcas durvis tiek aizslēgtas, virsvalks novilkts un māli nomazgāti no rokām. Bet, nomazgājot rokas, mākslinieks nenomazgā savu sirdi...Cik īsa ir cilvēka dzīve! Sešdesmit minūtes, sešdesmit sekundes, sešdesmit gadi, gadi, gadi. ” Autors secina, ka atmiņas par cilvēkiem, arī mirušiem viņā dzīvo, bet nav pārliecības, vai par mākslinieka darbiem, materiālām vērtībām maz saglabāsies kādas atmiņas.…
