Mikelandželo Karavadžo var dēvēt par visu laiku revolucionārāko, ietekmīgāko un savdabīgāko mākslinieku. Viņa dzīve, tāpat kā viņa māksla, ir pa vidu starp ēnu un gaismu. Karavadžo atmeta likumus un noteikumus, kas bija virzījuši māksliniekus, kuri strādāja gadsimtu pirms viņa. Viņa daiļradē reālisms ieguva jaunu nozīmi un izskatu un tādējādi, viņa un viņa sekotāju daiļrades apzīmēšanai ieviesta jaunu terminu “naturālisms”. Lai gan viņš lielu uzmanību pievērsa renesanses tradīciju turpināšanai – reliģiskajai tēmai, šīs tēmas risinājumos viņš izmantoja nevis ierastos pilsētnieku personāžus bībelisku tēlu atveidei, bet meklēja šos tēlus zemnieku izskatā. Viņš pietuvināja reliģisko tēlu gleznojumus Bībelē aprakstītajiem tēliem, kuri pārsvarā raksturoti kā zemniecības pārstāvji. Kā bieži tas notiek ar novatoriem kādā jomā, arī Karavadžo nācās sadzīvot ar pārmetumiem un nesapratni. Karavadžo uzskatīja par nicināmu vājuma izpausmi un tiecās pēc patiesības – tādas, kādu to redzēja. Daudziem laikabiedriem likās, ka viņa galvenais mērķis ir šokēt sabiedrību un godbijība pret tradīcijām un skaistumu viņam ir pilnīgi sveša. Viņš bija viens no pirmajiem gleznotājiem, kas izpelnījās šādu apsūdzību, un pats pirmais, kura uzskatus kritiķi apvienoja noteiktā apzīmējumā: viņš tika nosaukts par naturālistu. Klasiskie paraugi viņam nepatika, un skaistuma ideāli viņu atstāja vienaldzīgu. Karavadžo gleznotā madonna – Svētceļnieku Madonna (Loreto Madonna) atšķirībā no gaisīgajiem, idealizētajiem Rafaela madonnu tēliem, līdzinājās cilvēkam ar miesu un asinīm, ar sāpēm un ciešanām. Mākslinieks gribēja atbrīvoties no tradīciju žņaugiem, lai skatītu mākslas problēmas jaunā gaismā. Savās gleznās arī Karavadžo pārveidoja īstenību, taču tas izpaudās centienos akcentēt tēlos vielisko, konkrēto, naturālo. Savās reliģiskajās kompozīcijās Karavadžo deva priekšroku nemierīgām, temperamentīgām kustībām, asiem rakursiem, gaismas mirgojumam, optiskām nejaušībām. Karavadžo darbos gaisma ķermeņa formām nepiešķir pievilcību un maigumu. Attiecībā pret dziļajām ēnām tā izskatās pārāk spilgta un griezīga. Taču šai gaismā savādā notikuma tēlojums iegūst nesaudzīgu patiesīguma kvalitāti, kas, lai arī reta laikabiedra novērtēts, būtiski ietekmēja vēlākos māksliniekus. Tā laika sabiedrībai bija nepieņemami tas, ka viņš, izmantoja ielas un bordeļus iedvesmai daudzos savos agrīnajos darbos.
Karavadžo tehnika gleznot tieši modelim pozējot aptumšotā studijā, spēcīgi izgaismojot to no apakšas, bez uzmetumiem vai kompozīcijas plānošanas bija pret visām tradicionālajām tehnikām, kuras mākslinieki bija rūpīgi iemācījušies un pēc tam sekmīgi to izmantoja tālākajā savas radošās darbības laikā. Karavadžo atšķirībā no sava laika tradīcijām nevēlējās un neveltīja laiku priekšdarbiem, tā vietā uzreiz ķeroties pie eļļas un sava objekta – pusauguma figūras un klusās dabas.
Karavadžo ir celmlauzis gaismēnu tehnikas attīstībā. Lielākoties Karavadžo gleznas pilda naktij līdzīga tumsa, bet figūras no skatītāju puses ir apgaismotas it kā ar spilgtu prožektora gaismu. Tieksme attēlot gaismas un tumsas dialogus noveda pie krāsu gammas reducēšanas uz brūniem toņiem; tas arī noteica kolorītu raksturīgākajās Karavadžo gleznās.
Karavadžo reālista tendences sevišķi izpaužas laicīga rakstura darbos, kuros gandrīz visur tēloti sadzīves notikumi. Karavadžo žanra gleznu varonis vienmēr ir jauneklis – ielas zēns vai ubags.
…
