Gaisma mūsdienu dievnamos un tās vēsturiskā simbolika

Gaisma – tā, kas ļauj ieraudzīt, saskatīt, gaisma izkliedēta un atstarota, glāstoša un provocējoša, tā rada apjomus un iznīcina tos.
Pagājušā gadsimta 20. un 30. gadi iezīmīgi ar jauno celtniecības materiālu (betons, metāls, stikls) izmantošanu baznīcu būvniecībā, pierādot, ka tie var tikt lietoti, lai radītu sakrālo arhitektūru, kas vienlaikus ir piederīga industriālajām laikmetam. Par modernās sakrālās arhitektūras aizsākumu daudzos avotos tiek uzskatīts 1923. gadā uzceltā Rensī Dievmātes katedrāle Francijā.
Protestantu domātājs P. Tillihs (Tiillich, 1886-1965), kurš veicis pētījumus par baznīcas celtniecības simboliku, kā arī ietekmējis modernā dievnama veidošanos, atdzīst, ka jauno baznīcu celtniecībā jāizmanto mūsdienīgas arhitektūras formas, to pamatojot: Ja arhitektam prasa imitēt stiklu no laika, kuru viņš pats nepārstāv, viņa radoša darbība tiek apstādināta.


Pētījums balstās uz dažādiem literatūras un internetā pieejamiem avotiem.
Šī pētījuma objekts ir kristiešu dievnamu gaisma.
Pētījuma priekšmets ir dabīgais apgaismojums un tā simbolika.
Mērķim pakārtotie uzdevumi:
Iepazīties un izpētīt esošo literatūru par gaismu dievnamos.
Apkopot un analizēt novērojumu un pētījumu rezultātus.
Mērķis ir pierādīt: ka gaisma tika projektēta visu gadsimtu dievnamos. …