1.1.Gaisa temperatūras mainība Eiropā un prognozes Eiropai un Latvijai, mainības ietekmes
Gaisa temperatūra nereti tiek izmantota kā klimata mainības indikators, kas palīdz raksturot un izvērtēt globālās sasilšanas procesus. Laika posmā no 1996 līdz 2007 gadam astoņi no 12 gadiem bija 12 siltāko gadu vidū, kopš 1850. gada. (Joint EEA-JRC-WHO report, 2008). Pēdējo simts gadu laikā, (1906-2005) zemes temperatūra ir pieaugusi par 0,74 °C, kas ir vairāk par 0,6 °C, ko ziņo TAR par periodu no 1901.-2000.g. Un sasilšanas tendence pēdējos 50. gados (0.13°C desmitgadē) ir gandrīz divreiz lielāka kā pēdējos simt gados. Temperatūra atmosfēras augstākajos slāņos un okeānos (dziļumā līdz 3000m) arī ir pieaugusi, līdz ar ūdens tvaiku saturu atmosfērā.( Climate change, 2007.).
Kā būtisks pierādījums temperatūras pieaugumam ir acīmredzamā kalnu ledāju samazināšanās, mūžīgā sasaluma pakāpeniskā atkušana, īsāks upju un ezeru ledus periods, veģetācijas periodu pagarināšanās vidējos un lielajos platuma grādos, kā arī pieaugošais siltuma viļņu, vētru, plūdu un atsevišķās vietās sausuma periodu skaits. (Global environment Outlook, 2007).
Klimata rakstura un tā mainības izpētei izmantojami tiešie gaisa temperatūras un citu atmosfēras īpašību novērojumi, kas Eiropā ļauj spriest par klimata parādībām pēdējo gadsimtu laikā.
Temperatūras pieaugums Eiropā ir daudz lielāks nekā vidēji visā pasaulē. Eiropas sauszemes platībā un okeāna zonā temperatūra ir palielinājusies attiecīgi par 1,16 °C un 0,95 °C salīdzinot 2006. gadu ar pirms industriālās attīstības laika posmu. 2000. gads Eiropā bija viens no karstākajiem, kam sekoja karstumi viļņi 2002.g. un 2006.g. Lielākās temperatūras izmaiņas ir dienvidrietumu , centrālajā un ziemeļaustrumu Eiropā, kā arī kalnu reģionos. Pēdējos simts gados tik bieži vairs nesastopamies ar aukstajām dienām, naktīm un salnām, savukārt, ekstrēmi augstās temperatūras dienās un naktīs, kā arī karstuma viļņi kļuvuši arvien vairāk sastopamāka parādība. (European Environmental Agency).…
