Gaisa mitrums un tā analīze

Gaisa mitrums saistīts ar vairākiem jēdzieniem, kas cieši saistīti ar šo dabas parādību. Runājot par gaisa mitrumu ir jāapskata rasas punkta, mitruma deficīta, piesātinātu ūdens tvaiku spiediena, absolūtā un ralatīvā mitruma jēdzieni.
Absolūtais mitrums (q) – ir ūdens tvaiku daudzums gramos vienā kubikmetrā gaisa (g/m3). Zināms, ka ūdens tvaikiem tā pat kā katrai gāzei ir spiediens kas palielinās, pieaugot tvaiku daudzumam. Praksē gaisa mitrumu izsaka ar ūdens tvaiku spiedienu, ko sauc par absolūto mitrumu un apzīmē ar (e). Ūdens tvaiku spiedienu izsaka dzīvsudraba stabiņa milimetros vai milibāros (Zirnītis, 1968).
Absolūtā mitruma gada gaita iet līdztekus gada gaitas temperatūrai. Aukstākajā mēnesī absolūtais mitrums ir minimāls, bet siltākajos mēnešos – maksimāls (Zirnītis, 1968).
Relatīvais mitrums (r) – ir procentos izteikta gaisā esošo ūdens tvaiku spiediena attiecība pret piesātināto ūdens tvaiku spiedienu pie tās pašas temperatūras (r = *100%). Relatīvais mitrums rāda gaisa mitruma pakāpi, t.i. kādu daļu esošais gaisa mitrums procentos sastāda no piesātinātu ūdenstvaiku spiediena. Ja e=E, tad r =100%. Ja r =50%, tas nozīmē ka tikai puse no iespējamiem ūdens tvaikiem ir gaisā (Zirnītis, 1968).
Relatīvā mitruma diennakts gaita ir pretēja temperatūras gaitai, t.i., maksimums ir agrā rītā, bet minimums – pēcpusdienā. Gada gaitā, maksimums ir aukstākajos mēnešos bet minimums – siltajos mēnešos (Zirnītis, 1968).…