1. NORMATĪVIE AKTI UN POLITIKAS PLĀNOŠANAS DOKUMENTI
Ekonomiskā un tehnoloģiskā attīstība rada dabas vides degradāciju un izsīkumu, vides piesārņojumu (gaisa, ūdens un zemes), atmosfēras sasilšanu un klimata izmaiņas. Minētie negatīvie vides procesi saasinājās 20.gadsimta otrajā pusē sakarā ar straujo industrializāciju un urbanizāciju daudzās pasaules valstīs. Tā rezultātā sāka veidoties „zaļo” kustība un speciāla likumdošana, ar kuras palīdzību valstīs centās kavēt un novērst turpmāko dabas vides kvalitātes pasliktināšanos. Sāka attīstīties dabas aizsardzības likumdošana. Šie tiesību akti sākumā centās regulēt dabas resursu – zemes, tās dzīļu, ūdens, mežu, floras un faunas racionālu izmantošanu un aizsardzību pret kaitīgu saimniecisku (nesaimniecisku) darbību. Bet jau 20.gs. 60.gados dabas aizsardzības likumdošana tika pārveidoti par vides aizsardzības likumdošanu, jo konstatēja, ka nepieciešams rūpēties un saglabāt ne tikai saimnieciski izmantojamos dabas objektus (resursus), bet arī aizsargāt dabas vidi kopumā ar visiem tās sarežģītiem procesiem, kas notiek dabas vidē (vielmaiņa, savstarpējie sakari starp dzīvo un nedzīvo dabu, starp augiem un dzīvniekiem, cilvēku sabiedrību un apkārtējo dabu u.tml.).
Skaidrs, ka ar tiesību aktu palīdzību nevar izmainīt vai atcelt dabas bioloģiskos, ķīmiskos vai fiziskos procesus. Ar normatīvo aktu palīdzību var regulēt tikai personu uzvedību un risināt jautājumus sabiedrības labā. Gaisa aizsardzības tiesiskais regulējums paredz ļoti daudz sarežģītu normu un lai tās izpildītu ir nepieciešamas speciālas zināšanas. Ņemot vērā tehnoloģiju nepārtrauktu attīstību, vides speciālistiem savas zināšanas pastāvīgi jāpapildina.
Vides likumdošana ir vissarežģītākā mūsdienu likumdošanas nozare, jo tās speciālistiem nepieciešamas ļoti daudzpusīgas zināšanas ne tikai jurisprudencē, bet arī bioloģijā, ģeoloģijā, fizikā, filozofijā, psiholoģijā, ekonomikā un ētikā, lai izstrādātu likumprojektus, kas reāli atbilstu īstenībai un būtu efektīvi.
Vides tiesisko aizsardzību veido starptautiskajos un nacionālajos tiesību aktos pielīdzinot vides aizsardzību cilvēku tiesību normu nozīmīgumam. Vides tiesiskā aizsardzība ietver tiesību normu par cilvēka tiesībām dzīvot nepiesārņotā vidē (piemēram, šāda norma noteikta Eiropas Cilvēktiesību konvencijā).
Latvijas tiesību akti vides jomā ir saskaņoti ar Eiropas Savienības prasībām un lielākā daļa prasību jau ir ieviestas, tai skaitā arī padomes direktīvas, kas attiecās uz gaisa kvalitāti. Jaunā Eiropas Parlamenta un padomes 2008.gada 21.maija direktīva 2008/50/EK „Par gaisa kvalitāti un tīrāku gaisu Eiropai” paredz apvienot un aizstāt esošas Padomes direktīvas par gaisa kvalitātes robežvērtībam un par gaisa kvalitātes novērtēšanu un pārvaldību. Līdz ar to Latvijai būs jāharmonizē nacionālie normatīvie akti jauno prasību ieviešanai un nodrošināšanai.
Latvijas Republikas Satversmes 115.pantā ietverta norma, kas attiecināma uz vides aizsardzību vispārīgi un uz cilvēka tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē. Latvijas Republikas Satversmes 115.pants, lai gan ne pilnībā viennozīmīgi, tomēr paredz subjektīvo publisko tiesību indivīdam iesniegt pieteikumu pret valsti vides tiesību jomā.
Latvijā, līdzīgi kā daudzās citās valstīs, tiesības dzīvot labvēlīgā vidē atzītas par cilvēka pamattiesībām. Saskaņā ar Satversmes 115.pantu valsts aizsargā šīs tiesības, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu. Minētā Satversmes norma, pirmkārt, valstij uzliek par pienākumu izveidot un nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu. Otrkārt, tā indivīdam noteiktā kārtībā piešķir tiesības iegūt vides informāciju un līdzdarboties ar vides izmantošanu saistītu lēmumu pieņemšanas procesā.
…
