Darba tēmas izvēle par Nīčes filosofiju, nebija nejauša. Tas bija vienīgais filozofs, kura divus darbus jau biju centusies izlasīt: “Antikrists”, un “Par morāles ciltsrakstiem.” Nīčes pasaules uzskati, kuri atklājas šajos darbos radīja manī ļoti negatīvas sajūtas un pat protestu. Otreiz lasot darbus, centos vairāk iedziļināties un atrast savus pretargumentus. Tos meklēju arī grāmatās, kurās bija atsauksmes, recenzijas par Nīčes daiļradi. Biju ļoti priecīga, ka atradu filosofu, kura domas pilnībās sakrita ar manām. Šis filozofs ir Konstantīns Raudive, un viņa darbā “Laikmeta ārdītāji” izlasītās atziņas, izmantoju kā pretargumentus Nīčes darbos paustajiem uzskatiem. Darbā izmantoju arī citu autoru paustās atziņas, lai Nīčes daiļrades novērtējums atklātos vispusīgāk.
Es pati neesmu pārliecināta kristiete, bet pamatvērtības, kas sastopamas kristīgajā ticībā, manuprāt ir pamats, uz kurām balstās vispārcilvēciskie ētiskie principi. Tos pilnībā noliedzot, noārdot, Nīče radīja haosu cilvēku dvēselēs. Es atzīstu, ka jaunas vērtības var radīt tikai balstotie uz jau esošajām, tās papildinot, neizslēdzot arī austrumu tautu reliģijās atrastās atziņas, kuras tik meistarīgi atklājis Konstantīns Raudive darbā “Dzīves kultūrai.”
Savu darbu iesāku ar nelielu Nīčes biogrāfiju, talāk centos atklāt viņa filosofiskos dzīves uzskatus un beigās analizēt viņa darbu “Antikrists.”
Frīdrihs Vilhelms Nīče 19. gadsimta vācu filosofs un rakstnieks, viens no mūsdienu ietekmīgākajiem domātājiem.
Viņš piedzima 1844. gada 15. oktobrī Rokenē, Prūšu Saksijas ciematā. 1850.gadā ar ģimeni viņi pārceļas uz Naumburgu, kur Nīče pabeidza privāto sagatavošanas skolu, Domģimnāziju. Astoņus gadus vēlāk Nīče ieguva izcilas zināšanas vecajā klasiskajā Pfotras vidusskolā, kura tolaik skaitījās viena no labākajām mācību iestādēm. Nīče Pfortas skolā ar sevišķu labpatiku un labiem panākumiem nododas grieķu valodas, vēstures, filozofijas un literatūras studijām.
Pēc sešiem gadiem, beidzis Pfortas Domģimnāziju, Nīče devās uz Bonna Universitāti, studēt klasisko filoloģiju un teoloģiju. Nīčem patika mūzika, viņš arī pats aizrāvās ar komponēšanu. Viņu aizrāva Vāgnera mūzika.
1865.gadā viņš pārceļas uz Leipcigas Universitāti. Tad arī viņš iepazīstas ar Artūra Šopenhauera filozofiju. Kad 1869. gadā atbrīvojās profesora vieta klasiskajā filoloģijā Bāzelē, Šveicē, Nīče dodas uz turieni. …
