“20. gs. mākslas pirmais bērniņš. Ne jau mīlīgs enģelītis, bet gan īsts delveris, negantnieks. Jo vecāks pirmdzimtais kļūst, jo lielāka interese par viņa ēverģēlībām. Var jau 21. gs. mākslas jaunuļi augstprātīgi nolūkoties vecīša vaibstos, taču pārspēt viņa pārdrošību (drīzāk bezkaunību), piktumu un bravūrību ir grūti. Jo tieši ar futūrismu viss ir sācies. Tieši tālab jau Filipo Tommazo Marineti, to raksturojot teica: “Pāršķeļ mūžīgo tumsu!”.”
Futūrisms oficiāli dzimst līdz ar dzejnieka, gleznotāja un polemiķa Filipo Tommazo Marineti (1876-1944) rakstu avīzē Le Figaro 1909. gadā: ”Nojauksim muzejus, šīs kapsētas; mākslas darbam jābūt agresīvākam... sacīkšu mašīna ir daudz skaistāka par Samotrākes Nīki.” Virziens piedzīvo spožu uzplaukumu Itālijā līdz pat 1916. gadam un izpaužas literatūrā, teātra mākslā, kino, mūzikā, arhitektūrā, tēlniecībā un glezniecībā. Marineti rakstīja: “Raidīts tāds izaicinājums zvaigznēm – senas pilsētas, nest uguni pie bibliotēku plauktiem, lai areoplāni slīd pa debesīm un propelleru rēkoņa saplūst kopā ar karogu švīkstiem un sajūsminātā pūļa aplausiem.”
Patiesībā, vārda “futūrisms” nozīme tulkojumā no latīņu valodas ir nākotne, tas bija visai optimistisks un gaišs nosaukums. Pasaule vēl ticēja cilvēka prāta neierobežotajām spējām un visu sarežģījumu atrisinājumu saskatīja jaunās tehnoloģijās. Futūrisms apspēlēja pilsētas un rūpniecības tēmas, kā arī tehniku. Futūristi centās attēlot kustību tās secīgos stāvokļos, izmantojot formu pārbīdi, krustošanos, saplūšanu un vairākkārtējus motīvu atkārtojumus. Futūrisma sekotāju galvenais uzdevums bija veidot priekšstatu par nākotni. Jaunais virziens bija reakcija uz kapa klusumu kultūrā, kas bija vērojams Itālijā kopš XIX gadsimta beigām. Šis jaunais mākslas virziens iedvesmu smēlās Ziemeļitālijas rūpniecības pilsētu attīstībā. Tas bija manifestu laiks un mākslinieki savus uzskatus pauda ļoti skaļi un agresīvi.
…
