Fuko dzīves māksla

Iesākumā šis tas no biogrāfijas. Pols Mišels Fuko, tāds ir viņa pilnais vārds, — franču filosofs, kurš dzi­mis 1926. gada 15. oktobrī Puatjē, tur viņš ir arī apbe­dīts pēc nāves Parīzē 1984. gada 25. jūnijā. Vai vēl ir kaut kas sakāms? Strukturālistiski noskaņotie viņa domāšanas piekritēji pirms neilga laika teica — nē. Jo persona un ar to nesaraujami saistītā biogrāfija pilnīgi pazūdot aiz visuresošajām struktūrām, kurām vienī­gajām piedēvējama īstenība. Tomēr tas nu ir mainījies, turklāt par to ir parūpējies arī pats Fuko. 1978. gadā, viņam ļoti izšķirīgā gadā, Itālijā tika publicētas sarunas ar viņu — «Colloqui con Foucault». Daudziem tās palika nepazīstamas, ilgi tās neuztvēra nopietni, taču to jē­ga — to pieredžu nozīme, kuras veido indivīdu, un īpaši nozīmīgas ir tās pieredzes, kas veidoja un aizvien vēl veido indivīdu vārdā Fuko. Pieredzes, kas nav šķiramas no eksistences eksperimentiem.
Fuko domas ceļš, kā tas izriet no šīm sarunām, ir visciešākajā veidā savīts ar eksistenciālajām pieredzēm. Tas attiecas jau uz abiturenta pieredzi nacionālsociā­listu okupētajā zemē un pieredzi par staļinistiskajām metodēm, ko viņš gūst kā īslaicīgs (no 1950. gada līdz aptuveni 1953. gadam) komunistiskās partijas biedrs; abas pieredzes viņa domāšanā izraisa noturīgu nemie­ru: kas 20. gadsimtā darījis iespējamus varas eksce­sus — fašismu un staļinismu? Kā lai aizkavē to atkār­tošanos? Tam pievienojas domāšanas pieredze: Fuko pats runā, ka laikā no 1950. gada līdz 1955. gadam īstenojusies «sava veida konversija».…