Frīdrihs Nīče šī darba 15. nodaļā par mākslas dibinātājiem atzīst grieķus – jo sevišķi Sokratu. Šajā darbā viņš ļoti cieši pievēršas tieši šim cilvēces civilizācijas posmam, kā arī saista to ar sava laika mākslas problēmām, ko tikpat labi var attiecināt arī uz mūsdienu problēmām, piem., par zinātnes īsto virzību. Sokratu filosofs dēvē par zinātnes mistagogu, kas „ir ģerbonis, kas virs zinātnes vārtiem katram atgādina tās misiju – proti, padarīt eksistenci saprotamu un šādi arī to attaisnot.” Šādus vārdus viņš veltī tādēļ, ka pēc Sokrata notiesāšanas, cita pēc citas radās filosofijas skolas, kas tiecās arvien vairāk būt patiesības meklēšanā, nevis tās pašas atklāšanā. „[..] ja vien kāds spēj to visu aptvert vienkopus ar mūslaiku pārsteidzoši augsto zināšanu piramīdu, tas nespēj nesaskatīt Sokratā tā dēvēto pasaules vēstures pavērsiena punktu un virpuli.”
Manuprāt, Nīče savos vārdos ir pārāk emocionāli idializējis Sokratu, jo, lai arī filosofs nenoliedz, ka bijuši arī citi grieķu dižgari, tomēr pārsvarā manis lasītajā fragmentā aprakstīts ir tikai Sokrata nepārspējami lielais ieguldījums zinātnes attīsībā. Taču, neraugoties uz to, es nenoliedzu un pat daļēji piekrītu viņa teorijai, ka grieķi ir mākslas dibinātāji.
...
Sokratiskajam cilvēkam pats cēlākais bija nošķirt īsteno izziņu no šķituma un maldiem. Taču zinātne, kā pauž Frīdrihs Nīče, sastāv no daudziem jautājumiem, kurus ne vienmēr apdāvinātais un cēlais cilvēks var atrisināt: „[..] vēl pirms nonācis savas dzīves ceļa vidusdaļā, (pieb. – cēlais cilvēks) nenovēršami sastop šādus perifērijas robežpunktus, no kuriem tam jālūkojas neizskaidrojamajā. Un, kad viņš šausmās pamana, kā loģika pie šīm robežām trakumā riņķo, lai visbeidzot iekostos pati savā astē, šajā mirklī atklātībā izlaužas jauna izziņas forma - traģiskā izziņa, kuru panesamu dara vienīgi tās aizstāvis un dziedinājums - māksla.”…
