Frīdrihs Nīče "Antikrists"

Frīdrihs Nīče (1844 – 1900) ir vācu filozofs. Viņš ir iracionālisma un voluntārisma pārstāvis. Nīčes filozofijā atsevišķas atziņas nav sakārtotas stingrā sistēmā. Viņam tuva ir esejas forma, aforismi, pievēršanās leģendai un mītam. Nīče pamatoja divus esamības un kultūras sākumus: dionīsisko ( instinktīvo, iracionālo, traģisko ) un apollonisko ( racionālo un harmonisko ). Viņš ir izvirzījis pārcilvēka ideju, kurā atspoguļots brīvdomātājs, ko ciešanas un grūtības rosina uz jaunradi, bezbailību, cietsirdību un nesavtīgu kalpošanu idejai. Šis filozofs centās norādīt racionālismu, akcentējot gribas un instinktu lomu. Nīče uzskatīja, ka morāles pamatā ir eksistences cīņa, kas pārvēršas par gribu valdīt. Viņš kritizēja gan kristietību, gan sociālismu. Nīčes filozofija ietekmējusi dzīves filozofiju, eksistenciālismu un pragmatismu.
Nīčes intelektuālajā evolūcijā tradicionāli tiek izdalīti trīs posmi jeb periodi. Pirmo periodu raksturo nepārprotams Šopenhauera iespaids, komponista Riharda Vāgnera dievinājums, vairāku būtisku antīkās kultūras un mākslas parādību pārvērtēšanas pirmie soļi. Šim periodam atbilst darbi „Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara” (1872) un „Nelaikmetīgās refleksijas” (1873).
Otrais periods iezīmējas ar tuvināšanos pozitīvismam, dabaszinātnēm, kritēriju meklējumi patiesības un dzīves izpratnē. Viņa darbiem šai laikā ir sistemātiskāks raksturs. Taču arī šo periodu caurstrāvo Nīčem nepieņemamo parādību kritika zinātnē, filozofijā, mākslā. Šā laikposma redzamākie darbi – „Cilvēcisks, pārāk cilvēcisks” (1878) un „Rīta blāzma” (1881).…