Frīdriha Frēbela mācības ir viena no daudzajām alternatīvās izglītības teorijām un tādēļ vajadzētu vispārīgi uzzināt, kas ir alternatīvās teorijas, kādas ir šo teoriju pamatatziņas. Alternatīvās teorijas ir zināmā mērā konvencionālas un atklāj vienas personas pedagoģisko uzskatu sistēmu. Šie uzskati ir dibināti tādās tradīcijās, kuras pašam autoram ir tuvas, un tādēļ tomēr nav pilnībā oriģināli. Galvenais- visu alternatīvu teorētiskais un metodoloģiskais pamats ir garazinātnisks, sākot ar teoloģiju kā mācību par Dievu, sākot ar ticību, cerību, mīlestību, līdz pat cilvēka domāšanas produktam- domai (idejai) un pat relativitātes teorijas aspektiem. Alternatīvās teorijas ir reliģisko ideju caurvītas un ja, piemēram, F.Frēbela pedagoģisko atziņu interpretācijā nelietotu reliģisko terminoloģiju, šī mācība kļūtu ļoti nabadzīga.
Katras alternatīvās teorijas veselumu pauž aurota izvēlētais cilvēka tēls un vai bērna tēls, kas savā dziļākajā būtībā ir stabils integrāls veidojums. Tas tiek analizēts, respektīvi, sadalīts un raksturots ar arvien konkrētākām idejām. Tā ir šī tēla dekomponēšana, operacionalizēšana. Būtībā tās ir teorētiskas problēmas, un no to atrisināšanas ir atkarīga katras alternatīvās teorijas strukturējamības pakāpe. Tā savukārt ir svarīgs priekšnoteikums alternatīvu salīdzināšanai un novērtēšanai1.
Pragmatiski cilvēka/bērna audzināšana sākas ar mērķa apzināšanos. Alternatīvās- drīzāk ar bērna tēla apjausmu. Cilvēktēls un bērntēls vienmēr ir atbilstošāks īstenībai, dzīvs, dvēselisks un tādēļ pilnīgāks par racionālo mērķi. Turklāt visās alternatīvās teorijās cilvēktēls tiek nošķirts no bērntēla. Tieši bērntēla sevišķs izcēlums pār cilvēktēlu un tā pielīdzināšana dievišķajam ir nozīmīgākais alternatīvu aspekts un jēga. …