Fricis Bārda. Autobiogrāfija

Tēvs
Fricis Bārda ir bijis sava tēva dēls, tāpat kā Anna Brigadere sava tēva meita. Tēvs Jānis Bārda bijis ļoti reliģiozs. Svētdienās un baznīcas svētkos viņš cītīgi noturējis pātarus savai saimei. Svarīgākos gadījumos pat trīs reizes dienā. Tādējādi reliģisko “dresūru” nākamais vārda mākslinieks tēva mājās saņēmis regulāri un pamatīgās devās.
Tēvs bijis precīzs un rūpīgs, ar lielām praktiska izgudrotāja prasmēm, pēc dabas savrupnieks ar sīkstu enerģiju, ko zanto arī F. Bārda.
Jānis Bārda bijis apveltīts arī ar māksliniecisku dzirksti: spēlējiscītaru, sacerējis humoristiskus pantus. Viņš labprāt lasīja grāmatas, pašmācības ceļā apguva vācu valodu.

Bērnība
Dzejnieka pirmā skola ir ganu gaitas, un ar to varbūt izskaidrojama viņa savrupība. Līdz savam piecpadsmitajam dzīves gadam F. Bārda gājis ganos un bijis kopā ar kokiem, pļavām, lopiem. Tieši tajos gados, kad bērnam visvairāk būtu jāieaug sociālā vidē. Savā bērnībā un agrā jaunībā F. Bārda vairāk runājis ar sauli un mākoņiem, ar vēju un mežu, nekā ar cilvēkiem. Tāpēc cilvēku sejas velti meklēt viņa dzejās. Daba un īpaši Rumbiņu baltie bērzi ir kļuvuši par viņa dzejas iemīļotāko motīvu. Rumbiņu apkārtni grezno septiņas bērzu birzītes. Kad dzejnieks piedzimis, nokaltis aiz loga zaļojošais bērzs un atdevis viņam savu gaistošo dvēseli. Kā klusā meža ezerā bērza zari esot liekušies zēna sirdī kopš agras bērnības. Ar bērza piešalkotu dvēseli Vēlāk dzejnieks pats saka: ”Ja bērzi nebūtu manā dzimtenē, citāda būtu mana dvēsele un arī mana tauta būtu citāda.”

…