Friča Bārdas dzejas raksturojums

F.Bārda ir izcils latviešu romantisma dzejas paraugs. Viņš uzrakstīja divus dzejoļu krājumus – “Zemes dēls” (1911) un “Dziesmas un lūgšanas Dzīvības kokam” (iznāk 1923.g. – pēc viņa nāves).
Viņš bija filozofiski apcerīgās lirikas izkopējs. Tas nozīmē, ka savas pārdomas un atziņas par cilvēka dvēseles dzīvi, dabas procesiem un visu bezgalīgo esamību viņš aplūko filozofisku pārspriedumu gaismā, “mūžības” perspektīvā”. Tā ir galvenā iezīme, kura atšķir viņa daiļradi no citiem.
Pirmais dzejolis “Raibais pavediens” iespiests 1902.gadā. Topošais dzejnieks bija pazīstams ar tolaik jau pazīstamajiem literātiem – J.Jaunsudrabiņu, A.Austri, K.Skalbi u.c., arī pats sāk intensīvi publicēt savus dzejoļus. Visvairāk viņu piesaista ideālisma filozofija (F.Nīče un A.Bergsons) un vācu modernā dzeja. Jebkurā daiļradē viņš meklējis dziļas domas un idejas un pratis modināt interesi un izpratni citos cilvēkos. F.Bārda, tāpat kā J.Poruks un Aspazija, bija dzimis romantiķis un arī vēlas būt nereāls, jo tādam “smalkāk un dziļāk viss svērts”. F.Bārda romantismu novērtē kā augstāko, nekad nezūdošo mākslas virzienu, kas pievēršas pašam galvenajam – cilvēka dvēselei un tās būtības dziļumiem. F.Bārda dzīvi redz sadalītu pretstatos, un dzejnieka sirds dalīta starp divām pasaulēm – starp zemi , kur saldi dzied vecvecais zemes gars, un debess, kur zvaigznēs mūžība dzied. …