Mana referāta tēma ir “Freids”. Savā darbā es piedāvāšu stāstu par Freidu, viņa idejām, to rašanos un kontekstu. Manā darbā varēs iepazīties ar Freidu un viņa idejām.
Freids raksta: “Jums ir tiesības uz jautājumu: ja jau nepastāv nekāds psihoanalīzes objektīvs apstiprinājums un iespēja to demonstrēt, kā gan vispār var iemācīties psihoanalīzi un pārliecināties par tās apgalvojumiem?” Freidam, viņa dzīvei ir kaut kas kopīgs ar joku jeb asprātību, proti, to nav iespējams rezumēt. Kas grib uzzināt joka sāli, tam jānoklausās viss joks. Kas grib izveidot priekšstatu par Freidu un viņa psihoanalīzi, tas nevar neskatīt jautājumus un problēmas, kuras Freidam likušas izstrādāt noteiktas atziņas. Izklāstīt psihoanalīzi kā Freida idejisko rezultātu vai maldu konglomerātu nozīmē izstāstīt joka sāli, nemainot pašu joku. Var jau būt, ka tas ir asprātīgi, taču diez vai pārsālīšana ir tas labākais. Tāpēc piedāvāju stāstu par Freidu
Freids – vārds, kas tiek minēts vietā un nevietā. Vīnē dažkārt var dzirdēt sakām: “Mendsch muas a Freid hobm.” Vīniski neprotošs latvietis, kuram tomēr ir kaut kāda nojausma par vācu valodu, var nodomāt, ka pateikts – ikvienam cilvēkam vajag savu Freidu. Teikts gan ir kaut kas cits, proti, ikvienam cilvēkam vajag savu prieciņu. Šāds prieks acīmredzot ir saistīts arī ar Freida izdomāšanu; starp citu, viņa uzvārds, proti, Freud, sabalsojas ar vārdu “Freude”, t.i., prieks, līksme. Kas tik Freida vietā nav izdomāts, kas tikai par viņu nav sadomāts! Ja nekautrētos lasīt arī paša Freida rakstīto, varbūt cilvēki savos domu lidojumos būtu piesardzīgāki. Freids raksta: “Man varētu jautāt, vai un ciktāl pats esmu pārliecināts par (..) izvērstajiem pieņēmumiem. Mana atbilde, tad skanētu, ka nedz pats esmu pārliecināts, nedz arī citus aģitēju tiem ticēt. Pareizāk sakot: es pats nezinu, ciktāl tiem ticu.” Precizitātes nolūkos gan būtu jāpiebilst, ka šī atziņa tiek pausta darbā “Viņpus tīksmes principa”. Visviens, tīkami vai netīkami, tomēr Freids ir jāuzklausa, ja daudzmaz godprātīgi vēlas saprast viņa teikto un veikto.
Parasti Freida vārds asociējas ar priekšstatu, ka viņš pirmais esot atklājis neapzinātā jeb bezapziņas fenomenu un piešķīris ārkārtīgi lielu nozīmi seksualitātei. Tas ne tikai nav precīzi, bet labākajā gadījumā liecina par vienkāršu neziņu. Par to visu ir rakstīts un runāts jau pirms Freida, un ne jau tāds ir viņa atklājums. Freids maina visumā naivos un optimistiskos priekšstatus par apziņu kā dzīves centru un parāda, ka cilvēks ne vienmēr apzinās, ko un kāpēc dara, bet dažkārt pat dara to, ko nemaz negrib vai nav grasījies darīt. Freida psihoanalīze ir saistīta ar jaunas pasaules atklāšanas patosu. Jaunā pasaule it kā atrodas viņpus kultūras un vēstures, un vienlaikus tā ir tik tuva cilvēkam, ka gatava ik mirkli izpausties neapzinātā vārdā, rīcībā, žestā. Freids aplūko dzīves seksuālo aspektu, taču pats ir tālu no viņam piedēvētā panseksuālisma, seksualitātes saskatīšanas jebkurā dzīves izpausmē. Nereti tiek uzskatīts, ka psihoanalīze ir mūsdienu mitoloģija, ka Freids ir centies zinātniskā valodā aprakstīt tos procesus, kuros savulaik ir saskatīti dievu vēstījumi vai tikšanās ar mirušo dvēselēm. Dažkārt psihoanalīze tiek identificēta ar psihoterapiju vai mācību, kas radusies psihopatoloģisku pētījumu rezultātā un saistīta ar psihiatriju. Taču Freida psihoanalīze nemaz nav zinātne vai, pareizāk sakot, dabaszinātniski veidota psihoterapija. Turklāt ne jau specifiski psihiatriskie pētījumi izraisa interesi par psihoanalīzi.
Kas tad ir tas, kas ir izraisījis un izraisa kaislīgi pretrunīgo interesi par psihoanalīzi? Kas ir psihoanalīze? Ko tā skar mūsdienu cilvēkā? Vai atbildes ir rodamas Freida tekstos? Savā ziņā var atbildēt apstiprinoši, tikai nevajadzētu aizmirst Freida atgādinājumu: “Vislabāko, ko tu zināt vari, tomēr nedrīksti tu zeņķim teikt.” Tā gan ir nevis Freida, bet gan Gētes Mefistofeļa atziņa, tomēr tā visai bieži figurē Freida darbos un vēstulēs. Reiz, stāvēdams pie Gētes Kopotiem darbiem, Freids pat izsakās, ka viņš to visu ir izmantojis, lai aizklātos. Taču Freids itin labi apzinās arī ko citu: “Tas, kam acis redzēt un ausis dzirdēt, pārliecināsies, ka mirstīgie nevar apslēpt nevienu noslēpumu. Tas, kam lūpas klusē, pļāpā ar pirkstu galiem.” Atbildes par Freida psihoanalīzi ir rodamas viņa tekstos, ja vien saprot teikto un neteikto. Turklāt atbilžu atrašanā ir nepieciešams ņemt vērā arī paša Freida dzīvi, kas ir organiski saaudusies ar psihoanalīzi.
Freida dzīve sniedz bagātīgu materiālu visdažādākajām spekulācijām un pat sensācijām. Stefans Cveigs, kurš itin labi pazīst Freidu, raksta: “Kāda Vīnes īresnama stingrās durvis jau pusgadsimtu noslēdz Zigmunda Freida privāto dzīvi: gribētos pat teikt, ka viņam nemaz tādas nav – tik pieticīgi nemanāmi norisinās viņa personiskā eksistence.” Var padomāt, ka Freidam piemīt maskēšanās talants, ko viņš arī nekautrējas izmantot – viņš, piemēram, iznīcina savu arhīvu un uzskata, ka apkārtējiem nav jābūt informētiem par viņa privāto dzīvi. Jau 1885. gada 28. aprīlī rakstītajā vēstulē līgavai Freids atzīmē: “Katrā ziņā vienu nodomu gandrīz esmu izpildījis, to smagi pārdzīvos vesela virkne vēl nedzimušu, bet nelaimīgi piedzimušu cilvēku.…
