Vienreizējām, mūžam dzīvās mūzikas parādībām tik bagātais XIX gadsimts iezīmīgs arī ar to, ka vadošā Eiropas klasiskās mākslas gultnē ieplūst jauni, savdabīgi daiļrades spēki, kas pārstāv galvenokārt slāvu zemes – Poliju, Krieviju, Čehiju. Gadsimta otrajā ceturksnī vispārēju atzinību iegūst poļu mūzikas klasiķis F. Šopēns un krievu mākslas mūzikas pamatlicējs M. Gļinka.
Vēstures lappusēs Šopēna vārds pelnīti likt līdzās pašu dižāko mākslinieku vārdiem. Viņa mūzika, kur domas dziļums apvienots ar tēlu valdzinošu skaistumu un nevainojamu formas pilnību, ir atdzīstama par patiesi izcilu mākslas atklājumu.
Šopēna – mākslinieka un pilsoņa – garapasauli veidojusies spēcīga sabiedriskā pacēluma gaisotnē, kad poļu tauta cīnījās par nacionālo cieņu un neatkarību. Tas bija laiks, kad, K. Marksa Vārdiem runājot, “Polija kļuva par Krievijas, Austrijas un Prūsijas revolucionāro daļu… Par poļu muižniecība, kas pa daļai stāvēja uz feodālisma pamatiem, ar vēl neredzētu pašupurēšanos pieslējās demokrātiski agrārajai revolūcijai.”
Patriotiskais pacēlums, kaislīgas brīvības alkas un sapnis par savas dzimtenes diženumu iedvesmoja uz revolūcijas varoņdarbiem un rosināja arī jaunrades meklējumus. Tieši šajā aspektā vērīgākie tā laika prāti uztvēra Mickeviča un Šopēna jaunradi. A. Rubinšteins Šopēnu nosaucis par “poļu sacelšanās Eola kokli”. Poļu vēsturniekam un publicistam Mauricijam Mohnackim pieder šādi vārdi: “Likās, ka it visā, kas rosināja iztēli, slēpās doma par naidnieku apspiesto dzimteni; viss poētiskais bija vienlaikus arī patriotisks… Ar to arī izskaidrojams, kādēļ tieši šajā laikā, bet ne agrāk, ne vēlāk literatūrā parādījās tāds cilvēks kā Adams Mickevičs.” Te varētu piebilst – arī tāds mākslinieks kā Šopēns. “Dzīvīgā poļu nacionalitātes doma un alkainā, kaislā pieķeršanās savai tēvzemei viņā ne mirkli nepieklusa un noderēja par neizsmeļamu avotu viņa daiļradei.”
…
