Atšķirībā no F. Bēkona — nenogurdināma pētnieka un principiālā cīnītāja pret autoritāšu nekritisku izmantošanu un veciem aizspriedumiem dabas zinātnēs F. Bēkons kā politiķis un sabiedrības problēmu risinātājs ir daudz pretrunīgāks. «Esejās», kā arī citos viņa darbos skaidri jūtama autora negatīvā attieksme pret feodālajam attiecībām un simpātijas tolaik progresīvajai kapitālistiskajai ražošanai. Visus cilvēkus viņš iedala ražotajos (zemnieki, raktuvju strādnieki, amatnieki, arī tirgotāji, transporta darbinieki, ja tie pārvada preces, manufaktūru īpašnieki), kas vai nu paši ražo materiālas vērtības, vai organizē un vada ražotājus, un neražotajos (feodālie muižnieki, ubagi, garīdznieki, ielasmeitas, sulaiņi, kareivji), kas tikai patērē, bet neražo materiālās vērtības; valstī valdīs labklājība tad, ja ražotāju būs daudz vairāk nekā patērētāju.
Par labāko valsts formu viņš uzskatīja monarhiju, taču atzina, ka monarhs gandrīz neierobežotas varas apstākļos var zaudēt spēju kritiski vērtēt pats savu rīcību. Labākais līdzeklis, kā ierobežot valdnieka iedomību, esot aristokrātija, kuras piederīgie mēdz būt tikpat iedomīgi un augstprātīgi kā valdnieks un šādā kārtā neļaujot viņam zaudēt mēra izjutu un paškritiku varas izmantošanā. Taču citādas derīgas funkcijas aristokrātiem neesot un valstī, kur daudz dižciltīgo, ir daudz spožuma, bet maz spēka, jo visu, ko tauta sastrādājusi, patērē iedomīgie un izšķērdīgie dižmaņi.
Augstu vērtēdams tautu kā darba darītāju, autors konstatēja, ka tautai piemītot arī slikta īpašība — dumpīgums. Viņš izvirzīja veselu līdzekļu sēriju, ko valdniekiem vajadzētu lietot pret iespējamiem vai reāliem dumpiniekiem. Pats galvenais to vidū — barot tautu ar solījumiem, ka drīz būs labāk, ka vajag tikai vēl mazliet paciesties, jo tauta ticot tam, ko tā vēlas, lai arī cik reižu tā jau būtu pievilta. Tautu attiecībās kari esot normāla parādība un vienas tautas labklājība iespējama tikai uz citas tautas rēķina.
Dažas vēstī, ka Bēkons īstenībā bijis Elizabetes I dēls, ko viņa, būdama neprecējusies, nodevusi audzināt kanclera ģimenē. Citas stāsta, ka Bēkons palīdzējis Šekspīram sarakstīt vairākas lugas, it īpaši vēsturiskās traģēdijas, jo tajos laikos tikai šaurām galminieku aprindām bijusi pieejama informācija par intrigām un savstarpējām cīņām; augstāko valsts amatpersonu vidū. Šīs leģendas kulminēja XIX gs. otrajā pusē.
Mūsdienu lasītājus Frānsiss Bēkons pirmām kārtām interesē ar savu oriģinālo, radošo pieeju zinātnes problēmām un patieso vēlēšanos virzīt uz priekšu zinātnes attīstību. Attiecībā uz viņa sabiedrisko lomu un dažām personības negatīvajām iezīmēm pārdomāsim Bēkona vērtējumu, kas diezgan populārs viņa dzimtenē! «Viņš bija dižs, tik dižs, ka uz viņa dižuma fona gandrīz nemaz; nav pamanāmi atsevišķie sīkie trūkumi.» Vai tā ir taisnība, vai ironija?
…
