Francija ir zeme, kurā zaļi lauki mijas ar skaistām pilsētām un mazpilsētām. Tā ir izcēlusies pasaules fonā ar izsmalcinātību, eleganci un uzdrīkstēšanos. Šo skaisto zemi var atpazīt pēc modes dizaineriem, burvīgajām celtnēm, cilvēku šarma un pēc krāšņās virtuves. Franču virtuve ir viena no labākajām visā pasaulē. Franči virtuvei atvēl ļoti daudz laika. Viņu gatavošanas noslēpumi ir veidojuši gandrīz visu rietumu zemju virtuves. Šī virtuve slavena ar ļoti lielu ēdienu dažādību, ar to izsmalcinātām garšas un aromāta īpašībām. Franču pavāri to panāk, pievienojot gaļas, zivju un medījumu ēdieniem ļoti daudz un dažādu garšvielu, taukvielas, labus vīnus, konjakus un liķierus. Ar franču kulināro terminu au poivre apzīmē ēdienu, kam pievienots liels daudzums piparu. Viņi uzskata, ka tieši vīns un cukurs piedod gaļas ēdieniem īpatnējo garšu un aromātu, tāpēc franču pavāri, gatavojot ēdienus, gaļu vienmēr mazliet saldina. Pat mazpilsētās ir daudz labu restorānu, un parastam ikdienas ēdienam ir ļoti augsta kvalitāte. Kulināri, kas ļoti lepojas ar savu darbu, gatavo izcilus gaļas ēdienus, cepumus un maizes, arī slavenās garās franču maizes. Francija ir ļoti slavena ar savu sieru un vīnu. Lai nopirktu svaigu pārtiku, franči iepērkas tirgū, kas ir atvērts noteiktās nedēļas dienās. Viņu virtuvē var visbiežāk saskatīt šādus dārzeņus: kartupeļus, zaļās pupiņas, burkānus, puravus, rāceņus, baklažānus, cukini un dažādas sēnes (austersēnes, baravikas, trifeles), bet no augļiem biežāk - apelsīni, tomāti, mandarīni, persiki, āboli, bumbieri, plūmes, ķirši, zemenes, avenes, kazenes, upenes un vīnogas. No gaļas franči īpaši iecīnījuši cāli, tītaru, zosi (svētkos), teļa, jēra un truša gaļu, kā arī cūkgaļu un liellopu gaļu. Pie dažiem miesniekiem var iegādāties arī zirga gaļu, bet tā nav tik ļoti pieprasīta. Frančus noteikti ļoti pārsteigtu tas kartupeļu daudzums, ko mēs lietojam ikdienā, jo viņi pie gaļas un zivju ēdieniem vairāk pasniedz dažādus dārzeņus. Francijā plaši pazīstami tādi medījumi kā pīle cassoulet (pīle, kas pagatavota savos taukos) un Confit de Canard (zoss, kas pagatavota savos taukos, bez tam, gaļa izkūst savos taukos, savienojas ar pašas zoss taukiem un veido arī masu, ko var smērēt uz maizes). Taču izplatītākie jūras produkti ir menca, konservētas sardīnes, tuncis, lasis, kas agrāk tika lietots kā luksus produkts, divvāku gliemji, siļķes, gliemeži, austeres (svētkos), garneles, kalmāri un citas jūras veltes. No zivju un gaļas ēdieniem franči gatavo vītinātu šķiņķi Jambo de bayonne, visdažādākās salami desas, kā arī pastētes un terīnes (pate terrines) (skatīt attēlu nr.1). Pīļu aknu pastēte vai zosu aknu pastēte ar trifelēm - šis ēdiens ir pazīstams visas pasaules gardēžiem kā visizcilākais no visām pastētēm, un to parasti bauda ar glāzi Sauternes vīna. Šiem ēdieniem kā piedevu pasniedz garo franču maizi (bagette) (skatīt attēlu nr. 2). Franču virtuve lepojas ar saviem salātiem, kas tiek pasniegti ar interesantām, īpašām mērcēm. Atšķirībā no salātiem, kurus mēs esam pieraduši smalki sagriezt, franči lapas „plēš” lielos gabalos, savukārt dārzeņus griež daiviņās un glīti izliek uz šķīvja. Klasiskā franču virtuvē mēdz pasniegt salātus ar valriekstu eļļu un aveņu etiķi. Ļoti pārsteidz tas, ka franču virtuvē var nobaudīt dažādas atsevišķas virtuves:
• ”visizsmalcinātāko Haute Cuisine (klasiskā virtuve, ko pasniedz augsta līmeņa restorānos);
• Cuisine Bourgeoise (mājas tradīcijās gatavots ēdiens);
• Cuisine des province (lauku tradīcijās gatavots ēdiens);
• Nouvelle Cuisine (viegls, veselīgs ēdiens). ”
Vēl interesanti ir tas, ka katrā no Francijas reģioniem ir manāmas atšķirības virtuvē. Ziemeļrietumu Francijas raksturīgie produkti ir sviests, krējums un āboli, bet dienvidrietumos lieto pīles taukus, baravikas un putnu guzas. Šeit atrodas arī Liona – Francijas gastronomijas galvaspilsēta, kas lepojas ar Francijas izsmalcināto virtuvi. Šeit var baudīt terīnes un pastētes, kā arī tādu klasisku franču ēdienu kā l'escargot – gliemeži ar ķiplokiem un varžu kājiņām (skatīt attēlu nr.3). To vienmēr pasniedz ar franču maizi begati. Dienvidrietumos franči ir iecīnījuši olīveļļu, dažādus zaļumus un tomātus. Šeit vērojama arī liela Spānijas un Itālijas ietekme. Francijas ziemeļu reģiona iedzīvotāji mēdz lietot kartupeļus, cūkgaļu, cigoriņus un alu, bet austrumos lieto speķi, desas, alu un skābētus kāpostus. Šeit vērojama Vācijas virtuves ietekme. Līdzās šiem pieciem galvenajiem reģioniem, arī mazākajos Francijas reģionos ir vērojamas daudzas specifiskas ēšanas tradīcijas. Franču ikdiena parasti sākas ar vieglām brokastīm, kuras sastāv no maizes begates ar ievārījumu, Normandijas krējumaino sviestu un dažādiem uzgriežamiem, piemēram, ar sieru. Francijā pat valda uzskats – jo garāka šī maize, jo labāk. Klāt franči piedzer kafiju, tēju vai šokolādi ar pienu. Dzērienā nereti tiek mērcēta minētā maize. Dažkārt tiek ēsti dažādi saldās mīklas izstrādājumi vai augļi un sulas. Viesnīcas brokastīs mēdz pasniegt arī kruasānus (skatīt attēlu nr. 4), bet ikdienā franči šīs garšīgās maizītes neēd. Toties brīvdienu rītos, kad nekur nav jāsteidzas, franči dodas uz tuvējo maiznīcu un pērk gan šos, gan citus saldās mīklas izstrādājumus, piemēram, ”Madelēnas”. Par cik maizes cepšana tiek uzskatīta par lielu mākslu, maizi cep tikai no labākajiem miltiem un pārdod īpašās maiznīcās Boulangerie. Pusdienas tiek ieturētas ap 14:00 pēcpusdienā, bet vakariņas parasti tiek pasniegtas ap 19:00 vakarā (šie laiki ir atkarīgi no Francijas reģiona – vietām vakariņas var pasniegt ap 20:30).
