“Francija pārspēj visu citu tautu dzejas ar talanta spilgtumu, mūžam jaunu apvāršņu iekarošanu un oriģinalitāti, kura ir tik liela, ka pārējās zemes neviļus padodas tās iespaidam”. Tam nav iespējams neticēt, ja zina, ka to saka Eduards Virza, kurš visdziļāk no visiem atdzejotājiem ir iegājis franču dzejas pasaulē. Turpmākais varbūt noderēs, lai gūtu kaut nelielu priekšstatu par šo fascinējošo pasauli.
Franču valodas 9 gadsimtu garās attīstības gaitā ir vairāki galvenie momenti. Roma, iekarojusi gallu-ķeltu zemes, tur izplata savus tikumus un savas valodas daudzās izloksnes. Literatūrā plaši lieto hellēnisma izdaiļoto klasisko latīņu izteiksmi. Ķeltu valoda tiek nomākta, atspiesta nomalēs, kur, lokam savelkoties arvien ciešāk, ap 6.gs. klusi nomirst.
Atnākot barbariem, sagrūst mākslīgi uzturētās sastingušās literatūras valodas tradīcijas un sākas straujš franču valodas veidošanās process. Izārdītā, sajauktā latīņu valoda pārveidojas. Rodas īpaša romāņu valoda, kur lielai daļai vārdu vēl ir latīņu saknes, bet veidojums un gramatiskās formas jau citas. …