Izmantotie jēdzieni: muižnieciskais absolūtisms, buržuāziskais racionālisms, aristokrātiskais heroisms, Neopusēnisms.
Francijas glezniecība 17.gs. Francijas glezniecībā ilgu laiku uzsvēra trīs galvenos tās attīstības posmus – baroku, klasicismu, akadēmismu. XVII gadsimtā Francijā mākslas veidu attīstība nebija vienmērīga. Gadsimta pirmajā pusē – absolūtisma nostiprināšanās periodā – visaktīvāk attīstījās glezniecība. Gadsimta otrajā pusē – absolūtisma uzvaras periodā – vadību pārņēma arhitektūra, kam gadsimta pirmā puse bija tikai pieredzes uzkrāšanas posms. XVII gs. sākumā franču glezniecību pārstāv talantīgais Karavadžo pēctecis Žoržs de Latūrs (1593-1652)., kā arī brāļi Lenēni (Antuāns (1588-1648), Luijs (1593-1648), Matjē (1607-1677)), kuri iepazīstināja skatītājus ar zemnieku dzīves ainām. Izcilākais franču gleznotājs Nikolā Pusēns glezniecībā izveido klasicismu.
Klasicisma māksla Francijā. Par noteicošo mākslā kļuva klasicisms. Tā attīstību veicināja muižnieciskais absolūtisms, kas it īpaši savā sākotnējā periodā atbalstīja plaukstošo buržuāziju. Klasicisma rašanos sekmēja gan buržuāziskais racionālisms, gan aristokrātiskais heroisma, uzticības, cēlsirdības un pilsoņa pienākuma ideāls, ticība cilvēka nozīmīgumam. Ideālisma tēzes klasicisma ideoloģijā daļēji nolīdzinājās iekšējās pretrunas un tā kļuva šķietami monolīta1. Klasicisma glezniecībai un tēlniecībai raksturīgs antīko mītu un vēsturisko notikumu tēlojums, ar antīkiem kanoniem2 saskaņotas harmoniskas ķermeņa formas, līdzsvarotas kompozīcijas (simetrija, horizontāles, vertikāles u.c.). Klasicisma glezniecībā visnozīmīgākā vieta bija loģiskam sižeta izkārtojumam, skaidrai, līdzsvarotai kompozīcijai. Lokālajām3 krāsām bija otršķirīga vieta. Gleznas kompozīcija bija skaidri sadalīta plānos – priekšplānam bija jābūt brūnam, vidējam – zaļam, vistālākajam – gaiši zilam.…
