Valodas raksturojums
Varoņu dialogos dominē ne tikai sarunvaloda, bet liela daļa versiju tiek minētas arī jautājumu un varbūtības intonācijā. “Kas viņš bija? Draugs? Labs cilvēks? Līdzdalībnieks? Kāds, kurš gribēja palīdzēt? Vai viņš bija viens pats? Vai tur bija vēl citi? Vai vēl varēja ko līdzēt? Vai varēja atrast vēl kādu iebildumu?”. Tekstā tiek lietoti dažādi mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi, visizteiktāk metaforas, kā “Vai tur akmeņiem nav jāsāk raudāt?”, kas lasītājam palīdz iejusties šajā romānā.
20. gadsimta iezīmes darbā
Visi grāmatas notikumi bija tieši saistīti ar moderno mākslu jeb konkrētāk dadaismu, kurš atspoguļo savdabīgu protestu pret pasaulē notiekošo bezjēdzību un meklējumus pēc iracionālām vērtībām. Šī bezjēdzība izpaudās visā grāmatas garumā, proti, jau no paša sākuma, kad grāmatas galvenais autors Jozefs K. tika nezināmu iemeslu pēc apcietināts, ļoti iespējams tikai atbildīgo dienestu labā. Un tie, ļoti iespējams, bija K. radinieki vai arī kolēģi no viņa darba bankā, kuri gribēja gūt kādu labumu no viņa. Tieši šeit izpaužas visa stāsta bezjēdzība, par to, ka esot bez iemesla apcietināts.
…