Pēc ķīmisko elementu izplatības zemes garozā fosfors (gr. Phōs – gaisma, phoros – nesošs) ieņem tikai 12.vietu (masas daļa 0.09%). Savas ķīmiskās aktivitātes dēļ fosfors dabā brīva veidā nav sastopams. Nozīmīgākie dabiskie fosfora savienojumi ir minerāli fosforīts Ca3(PO4)2 un apatīti – Ca3(PO4)2 · CaF2, Ca3(PO4)2 · CaCl2. Pasaule visbagātākās apatītu iegulas atrodas Kolas pussalā Hibīnu kalnos. Lielas fosforītu atradnes ir Karatau kalnu rajonā. Fosforīti sastopami arī Maskavas, Kalugas, Brjanskas apgabalos, Kazahijā, Baltkrievijā, Igaunijā un citās vietās.
Fosforam ir svarīga nozīme visu organismu dzīvības procesos. Fosfors ietilpst dažu dzīvībai svarīgu olbaltumvielu sastāvā. Neorganisko un organisko savienojumu veidā tas ietilpst šūnu sastāvā. Dzīvnieku un cilvēku kauli satur ≈5% fosfora (no sausnas) , bet smadzenes - ≈4% (no sausnas). Augos tas koncentrēts sēklās un augļos. Cilvēkam diennaktī jāuzņem 1 līdz 2g elementa fosfora.
Fosforu iegūst no dabiskajiem fosfātiem, tos reducējot elektriskā loka krāsnīs ar ogles un kvarca smilšu SiO2 maisījumu.
Ca3(PO4)2 + 5C + 3SiO2 → 3CaSiO3 + 2P + 5CO↑
Reakcija noris bez gaisa klātbūtnes. Fosfora tvaikus kondensē zem ūdens un iegūst balto fosforu. Ja balto fosforu ilgstoši karsē bez gaisa piekļuves, rodas sarkanais fosfors. Savukārt, stipri karsējot sarkano fosforu, tas iztvaiko, un tvaikiem atdziestot, rodas baltais fosfors.…