Savas ķīmiskās aktivitātes dēļ fosfors dabā brīvā viedā nav sastopams. Nozīmīgākie dabiskie fosfora savienojumi ir minerāli ir fosforīts Ca3(PO4)2 un apatīti – Ca3(PO4)2CaF2,Ca3(PO4)2 Cl2.
Fosforam ir svarīga nozīme visu organismu dzīvības procesos. Neorganisko un organisko savienojumu veidā tas ietilpst šūnu sastāvā. Dzīvnieku un cilvēka kauli satur apm.5% fosfora, bet smadzenes – apm.4%. Augos tas koncentrēts sēklās un augļos. Cilvēkam diennaktī jāuzņem 1 līdz 2 gramus elementa fosfora. Fosforu iegūst no dabiskajiem fosfātiem, tos reducējot elektriskā loka krāsnīs ar ogles un kvarca smilšu Sio2 maisījuma.
Ca3 (PO4 )2 + 5C+ 3SiO 2 t0 3CaSiO3 + 2P+ 5CO
Fosfora alotropiskās modifikācijas.
Nozīmīgākās fosfora modifikācijas ir baltais, sarkanais un melnais fosfors.
Balto fosforu veido molekulu kristālrežģis, kas, tā pat kā fosfora tvaiki, sastāv no tetraedriskām P4 molekulām.
Sarkanais fosfors ir polimēr veida viela. Ja sarkano fosforu karsē inertā vidē bez skābekļa piekļuves, tad tas nekūst, bet iztvaiko. Tvaikiem atdziestot, rodas baltais fosfors.…
