Folkloras ietekme Māras Zālītes dramatiskajā poēmā "Pilna Māras istabiņa"

Tautasdziesmās jūtamā plašuma un dzīvības atmosfēra dabiski apvienojas poēmā un izpaužas simboliskās formās. Jau pašā virsrakstā ir saskatāms simbols –minētā Māras istabiņa, kas “pilna sīku,mazu šūpulīšu” . Simboliski tas apzīmē dzīvības un nāves mūžam mainīgo kustību šajā pasaulē, kā jau zināms pēc folkloras vēstures materiāliem, Māra atbildējusi gan par cilvēkiem virs zemes, gan arī mirušajiem, viņa bijusi visu apgādniece, to apliecina arī citāti no šī darba: “Es tavu māti pieņēmu.Nu tēvu. Tie manā klēpī uzsāk jaunu riņķi. No manis nākuši, tie nevar atgriezties. [..] Es esmu māte visām mātēm. Ir mani bērni mirušie, gan dzīvie. Man rokās satek visi pavedieni.” Tiek minēts arī, ka bijusi tradīcija, izrādot cieņu, labvēlību, ziedot šai dievībai, to apliecina Niklāva teiktais : “Ko ziedot Mārai?Jā, ko ziedot?Tik zini, nav mums.” Šī dievība seno latviešu folklorā minēta arī kā būtne, kas abildīga par bērna sagaidīšanu šajā saulē un svētības došanu. Vēsturiskos avotos minētas tradīcijas, kas risinās pirtiņā, arī šajā lugā tas minēts : „Es laimē nodrebu, kad iedomājos, kā Māras pirtī viņu sagaidīšu.” Šajā Māras valstībā dzīvo visi cilvēki, taču savu likteni viņi lemj paši. Tāda pieeja ļauj autorei brīvi risināt mūžīgo un vienmēr aktuālo indivīda un sabiedrības problēmu un meklēt cēloņus cilvēcības degradācijas procesam. Jo tauta, dzīvodama bez mātes mīlestības, ir zaudējusi saprašanu par tām patiesajām vērtībām, uz kurām balstās pasaule, jo vairāk par materiāliem labumiem latviešu “bāra bērniem” nepieciešams mātišķs atbalsts, mīlestība, izpratne par ētiskām vērtībām, pilvērtīgu dzīvi ar augstiem mērķiem. Savukārt tāda dzīves uzbūve iekšēji sagrauj cilvēku un viņa personību kopumā.…