Īss ieskats fobiju vēsturē
Pirmais fobijas sācis aprakstīt slavenais grieķu ārsts Hipokrāts, jau pirms 2400 gadiem. Viņu ieinteresēja savu pacientu dīvainās bailes. Hipokrātam bija pacienti, kas baidījās no pūļa, izvairījās pamest mājas, vēlējās kļūt neievērojami un uzticējās tikai pašiem tuvākajiem (agorafobija), un tādi, kas neapmeklēja ne teātrus, ne svētkus, kas tam laikam bija ļoti neraksturīgi, baidījās sabiedrībā kļūt izsmieti vai slikti novērtēti (sociālā fobija). Hipokrāts saprata, ka bailes ir daudz dziļākas nekā reālās briesmas. Viņš novēroja cilvēkus ar agorafobijām, sociālajām fobijām, bailēm no augstuma, dzīvniekiem, tiltiem u.c. Hipokrāts uzskatīja, ka bailēm ir kāds fizisks faktors, turklāt katram cilvēkam atšķirīgs. Piemēram, viņš uzskatīja, ka “melnās žults” pārsvars organismā sakarsēja smadzenes un veicināja baiļu rašanos. Ārstējot galvenais mērķis bija izdzīt no organisma “melno žulti”, ko varēja panākt ar īpašām diētām un fiziskiem vingrinājumiem. (1)
Tāpat kā jebkurās citās zinātnēs, tad arī fobiju pētīšana, beidzoties antīkajiem un sākoties viduslaikiem, apstājās. Bailes un trauksmes tika uzskatītas kā Dieva sods vai nelabā sūtījums, ko ieteica ārstēt ar lūgšanām, klusumu un klausīšanu Dievam. (1)
17. gadsimtā būtisku lomu fobiju pētīšanā un psiholoģijā atstāja Renē Dekarts. Viņš bija vispusīga personība, kas pārzināja dažādas zinātnes (optiku, ķīmiju, matemātiku, bioloģiju, astronomiju) uz kuru pamata radīja pamatidejas psiholoģijā. Dekartam bija mūsdienīgi uzskati un labas fobiju ārstēšanas metodes. Viņš uzskatīja, ka ķermenis un prāts ir cieši saistīti un ietekmē viens otru. (1)
…
