Nīče- šis fizisko ciešanu varonīgs uzveicējs, kas savu slimību spēja pārvērst oriģinālu atziņu gaišredzībā, kas, garus gadus mocīdamies ar dažādām miesas kaitēm, nevis dzīvi nolādēja, kā dažs labs cietējs, bet to atzina un pacēla saulainos augstumos. Nīčem nebija paraduma uzrakstīt savas prātnieciskās domas, sēžot istabā. Viņš bija paradis domāt brīvā dabā- klajā laukā, vientuļos kalnos vai tuvu pie jūras. Tur kur , kā viņš pats teicis:
“Pat ceļi top domīgi.”
Kas gan slimo domātāju tā ielīksmo?
Kas liek viņa sirdij pukstēt straujāk?- Tā ir doma par “mūžīgo atgriešanos” un par “pārcilvēku”, par cilvēces pilnīgākas attīstības stadijas pārstāvi. Nīče ar Zaratuatras muti sludina cilvēcei jaunu morāli, jaunus pasaules uzskatus.
“Tā runāja Zaratustra” ir ļoti subjektīvs darbs. Nīče tajā, kā dienasgrāmatā, atzīmējis visus savus piedzīvojumus un pārdzīvojumus, izjūtas un pārdomas.
Šī grāmata ir filozofisks daiļdarbs, kurā organiski sakusušas dzejnieka apgarotība, prātnieka dziļdomība un pravieša gaišredzība.
Šim daiļdarbam ir dziļa estētiska nozīme. Nīče tajā parādās ne vien kā apbrīnojams stilists, bet arī kā jaunas ētikas sludinātājs. Viņš grib cilvēkus par to nevis pārliecināt , bet gan aizraut, sajūsmināt tos.
Nīčes skats ir vērsts uz iekšu, uz paša “es” . tā ir garīga paša būtības aplūkošana.
Grāmata “Tā runāja Zaratustra” nav domāta lielai lasītāju publikai, bet gan tikai tiem izredzētajiem, kas spēj sijāt un vērtēt to, ko lasa. Nepārbaudītu lasītāju tā var tikai samulsināt. Tieši tai dots apakšvirsraksts “Grāmata visiem un nevienam.”.
Nīče bija stipri pārliecināts, ka tas ar savu grāmatu satrauks visu Eiropas literāro pasauli, bet nācās vilties. Nīčes draugi izvairījās par to runāt, prese vispār nepiegrieza nekādas vērības. Nevienam nebija intereses par Zaratustru, šo dīvaino pravieti, kas Bībeles tonī sludināja neticību.…
