„Tā runāja Zaratustra” ir darbs, kurā visspilgtāk parādās F. Nīčes izdomātais „pārcilvēks”, Pēc viņa uzskatiem, jāveido augstākais cilvēks – „pārcilvēks”, kura izcelšanās esot zemes prāts, jauns dzīvības tips, jauna eksistences forma. Visas būtnes attīstības gaitā esot radījušas kaut ko par sevi augstāku, un cilvēks nedrīkst kļūt par šī paisuma bēgumu. Darbā Zaratustra uzrunāja savus mācekļu, stāstot par to kādam jābūt „pārcilvēkam” tiek apspriestas arī labās un sliktās īpašības un arī parasto cilvēku domāšana un darbība.
Zaratustra mācīja saviem mācekļiem, ka ideālajam cilvēkam jābūt drošsirdīgam, varonīgam, patiesam, taisnīgam, godīgam, brīvam no aizspriedumiem. „Pārcilvēkam” sievietes nevar būt draugi vai sabiedrotie, jo pārāk ilgi viņās ir bijis apslēpts vergs un varmāka. Viņš var būt kopā ar draugiem, tikai tādiem pašiem kā viņš, bet labāk būt vienam pašam.
Darbā stāstīts, ka žēlsirdība un līdzcietība ir nodarījušas pasaulē visvairāk ciešanu, ka kristietība pārāk kultivējusi šīs īpašības un aiz tā slēpjas pūļa bailes no visa, kas paceļas pāri viduvējībai. Bet pārcilvēkam ir jāstāv visam tam pāri un jābūt kā bērnam, kas uz visām lietām lūkojas bez aizspriedumiem, bez tradīciju važām, to nevar uzpirkt un viņš atvērts visam jaunajam.
Darbā tiek sludināts, ka valsts ir slikta, jo apvieno parastos cilvēkus, kuriem galvenais dzīvē ir bagātība un varas gūšana. Lai nomirst tie, kuri vaid par savām nelaimēm problēmām – parastie cilvēki. …
