Florence ir pilsēta vidus Itālijā, auglīgā, no dabas piemīlīgā Arno baseinā, pie kalnu pamata, kas apskauj līdzenuma baseinu no vairākām pusēm. Neskatoties uz kalnu tuvumu, Florence ir tikai 55m.v.j.l., Florencē dabiski saplūst vairāki ceļi, kas nāk no Z-Itālijas un vidus Eiropas uz Itālijas pussalai. Viduslaiku otrā pusē Florencei piekrita vadoša loma visu pārējo Itālijas pilsētu vidū. Sākumā tā bija tikai amatniecības, tirdzniecības un kapitāla centrs, vēlāk ar savu bagātību un pievilcīgo dabu, tā kļuva arī par mākslas krātuvi, zinātnes un izglītības centru, sevišķi Mediču laikā.
Itāliešiem Florence ir literatūras un literārās valodas dzimtene. Bet Florences slavenā pagātne ir arī laikmeti, kad tai bija izcila loma visas Eiropas kultūras attīstībā. Šeit uzturējās un strādāja tādi kultūras radītāji kā Dante, Leonardo da Vinči, Mikelandželo un Sevonarola. No tiem laikiem Florencē palicis daudz pieminekļu un piemiņas lietu, kas dod konkrētu liecību par Florences lielo lomu Itālijas un Eiropas klasiskās kultūrās pagātnē. Florences doms un arī 80 citas baznīcas, kā arī pilis no renesanses laikiem un bagātās mākslas priekšmetu krātuves saista pagātnes Florenci ar tagadējo. Tāpēc Florence arī tagad ir iecienīta vieta tūristiem, jo viņus turp vilina pagātnes māksla un tagadnes daba. Florences tagadējās funkcijas izriet arī no tās ģeogrāfiskā stāvokļa. Florence ir Toskanas dabiskais centrs, kas vieno ap sevi šīs bagātās provinces saimniecisko un administratīvo dzīvi un dod tai sakaru ar pārējiem Itālijas novadiem.
Seno Florenci romieši nodibināja ap 200.g.p.m.ē., bet 82.g.p.m.ē. Sulla to nopostīja. 59.g.p.m.ē. Cēzars to atjaunoja citā vietā kā romiešu militāro koloniju. 4.gs. Florence bija bīskapu sēdeklis, Langobradu valdības laikā kādas hercogistes galvaspilsētā. Kad izcēlās cīņa starp pāvestu un ķeizaru, Florence kļuva par galveno pāvesta partijas atbalstu Toskānā. 12.gs. lielu nozīmi Florencē ieguva vilnas rūpniecība un banku kantori, pēdējie it īpaši pēc tam, kad sāka kalt zelta naudu. …
