Flauta ir viens no vissenākajiem pūšamajiem instrumentiem. Ap 11. - 13.gs. tā no Āzijas ieceļoja eiropā, būdama šajā laikā vēl maza stabulīte ar 6 caurumiņiem. Patīkamās skaņas un vienkāršās uzbūves dēļ tā bija ļoti izplatījusies.
Jau senatnē bija pazīstami abi flautas paveidi: taisnflauta (saukta arī garenā flauta) un šķērsflauta.
Taisnflautu pūta no gala kā stabuli, šķērsflautu – sānos izveidotā caurumiņā (senās formās – pāri vaļējam galam, kā bērni svilpj ar izdobtu atslēhu).
Taisnflauta – Eiropā pazīstama jau ap 11. gs. Tā bija konusveida, ar septiņiem caurumiņiem, skanēja mīksti, viegli, bet diezgan vienmuļi. Kā visus tā laika pūšamos instrumentus, arī tās izgatavoja dažāda lieluma.
17. un 18. gs. Taisnflautas strauji nomainīja tās sāncence – šķērsflauta, jo tai bija spēcīgāks un spožāks skanējums, ar ko tā ātri vien pievērsa komponistu un izpildītāju uzmanību.
Taisnflautas viens paveids – flažolets gan vēl sastopams līdz 19. gs . dažos V. A. Mocarta un G. Hendeļa darbos. Taču drīz to izkonkurēja pikolo flauta. Daži taisnflautas veidi vēl saglabājušies kā tautas instrumenti, piemēram, Viduseiropā populārais ungāru čakans.
Līdz 1750. gadam apzīmējums partitūrās “flauto” bez paskaidrojuma “traverso” nozīmēja taisnflautu, bet pēc 1750. gada – šķērsflautu.
Par šķērsflautu pirmās ziņas Eiropā ir par to atrodamas ap 13. gs.…
