Fizisko personu datu aizsardzības jēdziens un objekti

’’1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēku tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pants paredz: 1. ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un korespondences neaizskaramību. 2. sabiedriskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts drošības, sabiedriskās kārtības vai valsts labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības un noziegumus, lai aizsargātu veselību un morāli vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības. Konvencijas 10. pants paredz informācijas, uzskatu paušanas brīvību. Personas datu aizsardzības pamatā ir šo divu pamattiesību – brīvu uzskatu paušanas un privātās dzīves neaizskaramības – sabalansēšana.’’1
Katram cilvēkam ir tiesības uz to, lai viņa privātā dzīve ir neaizskarama, jo tas, kas skar cilvēku privāto dzīvi ir un paliek tikai cilvēka ziņā, protams, ir arī izņēmuma gadījumi, kad privātās dzīves neaizskaramība nedarbojas, tie ir gadījumi, ko paredz konkrētais likums.
’’Personas datu aizsardzība ir aplūkojama kā viena no cilvēktiesībām, konkrēti – tiesībām uz dzīvi jeb privātumu. Tās ir garantētas: gan ANO 1948. gada Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā; gan ANO 1966. gada Starptautiskajā paktā par pilsoņu un politiskajām tiesībām. Latvijā šīs tiesības nodrošina LR Augstākās Padomes deklarācija Par LR pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos.’’2
’’2000. gada 23. martā tika pieņemts Fizisko personu datu aizsardzības likums (FPDAL).’’3
FPDAL ir nepieciešams, lai regulētu visu to, kas ir atļaujams un, kas nav atļaujams darāms ar fizisko personu datiem, kā arī to, kas par to visu ir atbildīgs, kādas procedūras ir veicas, lai informāciju varētu nodot tālāk, caurskatīt, izmantot utt. Vien vārdu sakot, ar šā likuma palīdzību tiek regulēta fizisko personu datu aizsardzība.…