Nākamā lielā, reģionālā valsts piederības reglamentācijas sistēma izveidota starp arābu valstīm. 1953.gada 9.jūnijā starp tām tika noslēgta Konvencija par to arābu valsts piederību, kuri nedzīvo savā dzimtenē. Šajā Konvencijā piedalās praktiski visas arābu valstis. Konvencijā par galveno arābu valsts piederības noteikšanas kritēriju deklarēta izcelsmes vieta.
Pie universāliem starptautiskiem līgumiem pilsonības jautājumos pieder arī ANO 1957.gada Konvencija par precētas sievietes valsts piederību, 1954.gada Konvencija par apatrisma samazināšanu un 1954.gada Konvencija par apatrīdu statusu. 1957.gada 20.februāra Konvencija par precētas sievietes valsts piederību noteica, ka stāšanās laulībā vai tās šķiršana pašas par sevi automātiski neietekmē precētas sievietes pilsonību, tāpat kā viņas vīra pilsonības maiņa. Tomēr precētai sievietei iespējams iegūt vīra pilsonību atvieglotas procedūras ceļā. 1961.gada 30.augusta Konvencija par apatrisma samazināšanu mērķis bija radīt labvēlīgus apstākļus tam, lai apatrīdu bērni dzimstot iegūtu dzimšanas vietas, bet pieaugušie pastāvīgās dzīvesvietas pilsonību. 1954.gada 28.septembra Konvencija par apatrīdu statusu nosaka, ka apatrīds ir persona, kuru neuzskata par pilsoni neviena valsts, to nepiemēro bēgļiem, personām, par kurām ir aizdomas, ka tās pastrādājušas noziegumus pret mieru, kara noziegumus vai noziegumus pret cilvēcību.
SECINĀJUMI
1) Viens no tiesību subjektiem, kurš darbojas starptautiskajā sfērā un kura tiesības reglamentē starptautiskās tiesības, ir fiziska persona, indivīds, vai vienkārši – cilvēks. Cilvēks ir galvenais starptautiskās sistēmas pamatelements, jo viņš ir tās veidotājs un vienīgi viņam tā ir nepieciešama.
2) Valsts nevar pastāvēt bez saviem pastāvīgajiem iedzīvotājiem, tādēļ valstij ir uzdevums aizstāvēt savus pilsoņus, gādāt par tiem. Uzņemšana pilsonībā un tās zaudēšanas jautājumi ir katras valsts iekšēja lieta.
3) Iedzīvotāji starptautiskajās tiesībās ir fizisko personu kopums, kas dzīvo noteiktas valsts teritorijā. Jēdzienā iedzīvotāji ietilpst: a) pilsoņi, b) ārvalstnieki, c) apatrīdi, tas ir, personas bez pilsonības, d) divvalstnieki (bipatrīdi, bipolīdi), tas ir, personas, kurām ir divkārša pilsonība.
4) Visi iedzīvotāji, kas atrodas kādas valsts teritorijā, ir pakļauti šīs valsts likumiem. Kaut arī atsevišķa persona (arī iedzīvotāji savā kopumā) nav starptautisko tiesību subjekts, tomēr tā izmanto tiesības, ko piešķir starptautiskie līgumi, kuru dalībniece ir šīs personas piederības valsts.
5) Pilsonību iespējams iegūt filiācijas un naturalizācijas ceļā, bet zaudēt ekspatriācijas, denaturalizācijas un denacionalizācijas ceļā.
6) Tā kā ārvalstnieku vai apatrīdu – personu bez pilsonības, kas pastāvīgi dzīvo vai atrodas noteiktā valstī, - ar doto valsti nesaista pienākums būt uzticīgam šai valstij, tad dotajai valstij arī nav pamata uzskatīt, ka šī persona ir dotās valsts patriots, un līdz ar to pienākuma viņam uzticēties.
…
