Fizika ir zinātne par dabu, par vienkāršām un līdz ar to arī vispārīgām ķermeņu un parādību īpašībām. Tā paver mums pašas vispārīgākās pasaules likumsakarības, kuras izpaužas visās dabas parādībās. Fizika dod iespēju iepazīt sevi, vienlaikus ietverot sevī loģiku un fantāzijas lidojumu, ilgstošu apkārtējās pasaules novērošanu un rūpīgu šo novērojumu analīzi un rezultātu apstrādi. Fizika balstās uz eksperimentu – zināšanu avotu un tā patiesuma kritēriju. Fizika ir sarežģīta zinātne un tai piemīt īpaša valoda – fizikālo jēdzienu, formulu, atkarību un secinājumu valoda. Un, tikai apgūstot šo valodu, var tikt skaidrībā par dabas parādībām, fizikas likumiem, ieskatīties aiz izzinātā robežas nezināmajā.
Mūs aptverošajā pasaulē regulāri notiek dažādi notikumi, kuri šā vai citādi ir savā starpā saistīti. Daži no dabā notiekošajiem procesiem ir redzami ar „neapbruņotu aci”, citi ir apzināmi tikai pielietojot speciālu aparatūru un metodes.
Vēlme rast atbildes uz mums Nezināmo, ir Cilvēces gara un zinātņu attīstības stūrakmens. Cilvēka domas – filosofijas - attīstības rezultātā veidojās dažādas zinātnes. Tām attīstoties, paplašinājās cilvēku apgūtais zināšanu loks, kas noveda pie zinātņu diferenciācijas – dažādu zinātnes nozaru izveidošanos. Kā visu citu zinātņu, tā arī fizikas attīstība nav bijusi vienmērīga laika ziņā, bet piedzīvojusi lielāku vai mazāku „uzplūdumu un lēcienus”. Zinātnei attīstoties un uzkrājoties zinātniskam materiālam, daudzas fizikas nozares ir nodalījušās pastāvīgās disciplīnās, piemēram, no debess spīdekļu kustību pētīšanas ir izveidojusies astronomija, dažnedažādo vielas savienojumu un sadalīšanās pētīšana devusi sākumu ķīmijai, meteoroloģija ir radusies no zemes atmosfēras notikumu pētīšanas utt. Ar to fizikas objekts it kā palicis mazāks, tomēr organiskais sakars starp to un minētām disciplīnām nekad nav pārtrūcis, pat otrādi,- šo disciplīnu attīstība vienmēr ir bijusi atkarīga no fizikas progresa. Tagad patstāvīgas ir kļuvušas arī tādas fizikas nozares kā mehānika, molekulārā fizika, optika, termodinamika, skaņa, elektrība, kodolfizika, astrofizika un daudzas, daudzas citas. Tās visas vieno viena kopīga pazīme – tās visas ir saistītas ar mūsu apkārtējās pasaules likumsakarību pētīšanu, izzināšanu un izskaidrošanu.
Senākie cilvēki uz zemes dzīvojuši pirms vairākiem miljoniem gadu. Šie cilvēki baidījās no uguns un zibens, viesuļvētras un citām nelabvēlīgām dabas parādībām. Tā kā viņiem nebija asu ilkņu un nagu, ar kuru palīdzību aizsargāt savu dzīvību, daba aizpildīja šo robu tā, ka viņu vēl pavisam nelielās smadzenes apveltīja ar intelekta iedīgļiem. Un parasts akmens seno cilvēku rokās jau kļuva par draudīgu ieroci. Cilvēki iemācījās koncentrēt savas rokas sitiena spēku asajā akmens šķautnē. Pagāja tūkstošiem gadu, līdz cilvēki iemācījās akmenim pierīkot koka kātu – vēsturē pirmo sviru – akmens cirvi. Nomedītos medījumus apmetnē nogādāt bija ļoti grūti. Lai pārvarētu berzes spēku, zem medījumiem lika apaļus koka stumbrus. Tā radās pirmie veltņi – riteņu priekšteči. Tomēr arī berze varēja kalpot cilvēku labā. Berzējot sausus kociņus vienu gar otru, tie sāka dūmot, un cilvēks iemācījās patstāvīgi iegūt uguni. Taču domāšana nebija tik attīstīta, lai sāktu domāt par lietu un parādību dabu. Tūkstošiem paaudžu nomainīja cita citu, pirms no šādiem, dzīves nepieciešamības diktētiem eksperimentiem, izveidojās zinātne, kuru nosauca par fiziku.…
