Stimulējošā fiskālā politika ir valdības pasākumu kopums, kas tiek veikti, lai novērstu ekonomikas lejupslīdi, kā arī sekmētu valdošās partijas uzvaru vēlēšanās.
Īstenojot stimulējošo fiskālo politiku, valdība var iedarboties uz ekonomiku, izmantojot šādus pasākumus: valsts izdevumu palielināšanu; valsts nodokļu samazināšanu; vai arī abus pasākumus vienlaikus.
Kā zināms, gada laikā saražoto galaproduktu pērk četri iespējamie patērētāji: uzņēmumi – investīcijām (lg), mājsaimniecības – personiskalam patēriņam (C), valdība (G) – valsts pārvaldes funkciju veikšanai un ārzemnieki – tīrais eksports (Xn). GDP ir visu patērētāju izdevumu kopējā summa; to visu varam uzrakstīt šādas formulas veidā:
GDP=C+lg+G+Xn
Valdības izdevumu palielināšana tieši ietekmē kopējos izdevumus, bet nodokļu izmaiņas netieši ietekmē kopējos izdevumus. Vienlaicīgi ar IKP palielinājumu pieaug arī naudas pieprasījums. Taču, ja naudas piedāvājums paliek nemainīgs, tad procenta likmes pieaug. Tas nestimulē izdevumus investīcijām un ražošanas pieaugumu. Tāpēc ir svarīgi stimulējošo fiskālo politiku skatīt savstarpējā sakarībā ar “lētās” naudas jeb stimulējošo monetāro politiku.
Stingrā fiskālā un stingrā monetāŗā politika
Stingrā fiskālā politika ir valdības pasākumu kopums, kas tiek veikti, lai ierobežotu ekonomisko aktivitāti tās virsotnes fāzē.
Šajā gadījumā valdība var iedarboties uz ekonomiku, izmantojot šādus pasākumus: vai nu nodokļu likmju paaugstināšanu, vai arī valdības izdevumu samazināšanu; vai arī abus pasākumus vienlaikus. Centrālā Banka (CB) arī var sekmēt inflācijas samazināšanu, izmantojot “dārgās” naudas jeb stingro monetāro politiku, regulējot naudas piedāvājumu. …