Pēc neatkarības atgūšanas 1990. gadā Latvijā sāka veidoties demokrātiska valsts iekārta ar daudzpartiju sistēmu. Priekšvēlēšanu kampaņas, līdzīgi kā Rietumvalstu demokrātijās, kļuva par politikas centrālo elementu. Lai arī labklājības līmenis Latvijā ir ievērojami zemāks kā attīstītajās Eiropas Savienības dalībvalstīs, priekšvēlēšanu kampaņās iztērēto naudas līdzekļu daudzums uz vienu vēlētāju ir pat vairākkārt lielāks.
Kursa darba tēma ir aktuāla, jo šogad notiks 9. Saeimas vēlēšanas. Tās ir pirmās Saeimas vēlēšanas, kad uz partijām attieksies 2004. gadā pieņemtais ierobežojums par 0.20 Ls uz vienu vēlētāju, kas nobalsojis iepriekšējās Saeimas vēlēšanās. Tātad, ja politiskā partija kandidēs visos vēlēšanu apgabalos, tad 9. Saeimas vēlēšanu kampaņai atļauts iztērēt nepilnus 200 tūkstošus latu.
Latvijas Republikas Satversmes 6. pantā ir noteikts, ka Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Tomēr vēlēšanu rezultātus lielā mērā ietekmē katras partijas finansiālās iespējas – līdzekļu daudzums, kas tiks izmantots vēlēšanu kampaņā. Protams, ir svarīgi arī citi vēlēšanu iznākumu ietekmējošie faktori – valdības darba pozitīvs vai negatīvs novērtējums, partijas līderi, politisko konkurentu nomelnošana u.c.
Latvijā joprojām ir tranzītsabiedrība, ko raksturo tas, ka vēlētājiem nav izveidojušās noteiktas identifikācijas ar kādu politisko partiju un tās ideoloģiju. Tas nozīmē, ka ir liels vēlētāju skaits, kuri īsi pirms vēlēšanās izlemj, par kuru partiju balsos. Kampaņas, kurās tiek iztērēti milzīgi finanšu līdzekļi, ir vērstas uz neizlēmušo vēlētāju ietekmēšanu.
Diskusija par partiju finansēšanu un izdevumu ierobežošanu reklāmas kampaņās aktualizējās 2001. gadā, kad Sorosa fonds – Latvija un sabiedrība par atklātību „Delna” realizēja projektu „Atklātība politisko partiju finansēšanā”, norādīdami uz problēmām, kas skar partiju finanses un vēlēšanu izdevumus. Turpmākajos gados tika veikti dažādi pētījumi un izdarīti grozījumi normatīvajos aktos, lai ierobežotu finansējuma ietekmi uz vēlēšanu iznākumu, tomēr naudas daudzums, kas iztērēts kampaņās, turpināja pieaugt.
1994. gadā tika pieņemts likums par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms pašvaldību vēlēšanām, bet gadu vēlāk likums par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms Saeimas vēlēšanām un politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likums, kurā tika noteikti atļautie partiju finansēšanas avoti un apjomi, un prasība katru gadu deklarēt partijas ienākumus un izdevumus. Vēlākajos gados tika samazināts maksimālais ziedojumu apjoms no vienas personas, ieviestas priekšvēlēšanu un vēlēšanu izdevumu deklarācijas, noteiktas sankcijas par likumu pārkāpšanu un noteikts maksimālais priekšvēlēšanu izdevumu apjoms…