Ideālisms- primāra apziņa, domāšana, pasaules gars/ ideja, prāts. Sekundārā ir matērija, daba, fiziskā pasaule. Esamības procesus un parādības balsta uz garīgiem pirmsākumiem. Objektīvais ideālisms pamatojas uz pārcilvēciskiem, pārdabiskiem un virssabiedriskiem pirmsākumiem- Dievu, absolūto ideju, likteni utt. (Platons, Svētais Augustins, Leibnics, Hēgelis u.c.), un subjektīvais ideālisms, pamatā ir cilvēka individuālās garīgas norises- sajūtas, prāts, griba u.c. (Bērklijs u.c.).
Ideālisma pamatā ir atzinums, kā garīgais nemateriālais gars veido visā esošā pamatu un būtību.
No metafizikas viedokļa reāla ir ideja, eksistē tikai ideālais, garīgums un gars, kas ir tā īsta realitāte, kura pastāv mūžīgi kā neizsīkstošā īstenība un esamība, bet materiālais ir tam pakārtots. Lietas nevar būt kaut kas vairāk par savu ideju. Materiālo lietu pasaule, tās priekšmeti, lietas, parādības- var pastāvēt tikai kā šķietamība. Tajā nav un nevar būt nekā patiesi esoša, jo materiāla pasaule ir tikai tas, ko uztver mūsu jutekli. Stabilais un nepārejošais ir jāmeklē idejās, kuru veidotā pasaule nav uztverama cilvēka jutekļiem, bet tikai tieši prātā. Esamība ir bezķermeniskas, pilnīgas un nemainīgas lietu formas- „mūžīgas idejas”. Mainīgas materiālas pasaules lietas ir tikai ideju ēnas. Īsteno ideju pasauli spējot atvērt tikai prāts.
Platons visa esošā / kosmosa/ pastāvēšanu un būtību redz 2 pretēju pasauļu eksistēšanā un to savstarpēja sakarība: īsteni esošā- ideju pasaule un šķietamā, nenoteiktā materiālo lietu pasaule. Viss esošais pastāv kā esamības /ideju pasaules/ un neesamības /matērijas/ pretstats un vienotība. Katrai materiālajai lietai ir savs cēloniskā patiesi esoša ideja. Tā savā būtība ir vispārīgais, kopējais, nemainīgais kā vairāku lietu pirmtēls, paraugs. Tātad, neesamība ir matērija, bet pasaules lietas- neesamības un esamības mijiedarbība.
Objektīvais ideālisms atzīst, ka materiālā pasaule pastāv neatkarīgi no cilvēka. Bet visa pastāvošā / esošā pamatā ir ideāls pirmsākums: pasaules prāts, gars, absolūta ideja, Dievs.
Subjektīvais ideālisms dod šādu atbildi: lietu pastāvēšana, to esamība izpaužas mūsu vai kāda cita gara uztveramībā. Visi izziņas objekti ir idejas un uztverami jutekliski vai arī tādi, kuri mums rodas, novērojot emocijas un prāta darbību, vai arī idejas, kuras veidotas ar atmiņas un iztēles palīdzību, un idejas, kuras rodas caur apvienošanos vai dalīšanos. (Objekts un jutekliskā uztvere ir viens un tas pats.) Ķermenis nevar eksistēt ārpus gara, izejot no tā, ko mēs uztveram.
No epistemoloģijas viedokļa. Ideju pasaule ir izzināma tikai Dievam un cilvēka dvēselei. Ideja mūsu dvēselē un nevar būt līdzīga kam citam, izņemot pašu ideju. Lietu pastāvēšana izpaužas cilvēka vai kāda cita gara/ dvēseles uztveramībā; visa pasaule pastāv tikai caur radošā gara/ Dieva uztveramību. Visu garu un ideju vienotība pastāv uz Dieva radītā pamata. Dieva doma izmanto savu prātu un tīrās zināšanas tāpat kā dvēseles doma, kura cenšas uztvert patieso/ esamību un ciena to. Dieva un Dvēseles domas pastāv kā patiesības uztveršana.
…
