SECINĀJUMI
Mitoloģiskie priekšstati nesniedza pietiekami labas atbildes uz zinātnieku jautājumiem, tāpēc tie sāka domāt citā virzienā. Tāpēc, ka dabas zinātnieki, šos filosofus sauc par natūrfilosofiem. Tāpat kā mitoloģiskie priekšstati nedeva atbildes uz zinātniekiem, tā tie arī nedeva parastajam cilvēkam atbildes uz to, kāds ir cilvēka dzīves augstākais mērķis un kāda vispār ir jēga no tā, tāpēc senie grieķi veltīja dzīvi dažādām baudām, kas mums varbūt tagad nešķiet pareizi. Tajā pašā laikā daļa filosofu pievērsās tieši jautājumam par to, kā ir jādzīvo, lai cilvēks būtu laimīgs. Sākumā šķiet pretrunīgi, bet viņi saprata, ka miesiskās baudas tomēr nepadara cilvēku pilnīgi laimīgu, jo tā nav ilgstoša. Filosofijas iespaidā cilvēki sāka domāt plašāk, izdalīt lietu īpašības un apskatīt tās, to būtību, atsevišķi no citām. Cilvēki sāka apzināties savu vērtību, jo atzina prātu.
Viduslaikos varu pārņēma kristietīgā reliģija, jo tā noliedza vardarbību, verdzību un atbalstīja cilvēku vienlīdzību (kas ir savādi, ņemot vērā represijas pret citu uzskatu kustībām). Ņemot vērā neskaitāmos karus un postu, cilvēkiem aktualizējās jautājumi par ētiku un vērtībām, un tieši kristietīgā mācība deva iemeslu godprātīgai cilvēka dzīvei. Svētie Raksti deva arī dažādas atbildes uz cilvēku jautājumiem, tomēr arī pie kristietības kultūras strādāja filosofi un teologi.
Manuprāt, šos divus filosofijas laikmetus var iedalīt ar nosaukumiem – pasaules uzbūve un cilvēka vērtības. Lai gan arī antīkajā pasaulē filosofi saskārās ar ētikas, tikumības jautājumiem, man šķiet, ka visvairāk, tomēr, koncentrējās uz pasaules saprašanu, visa esošā, notiekošā un nemainīgā likumsakarībām, kā arī šajā posmā vislabāk attīstījās zinātne un filosofija ir zinātņu māte. Viduslaiku filosofijā tieši cilvēka garīgajai pasaulei piešķīra vislielāko nozīmi. Bija svarīgi, lai gods ir gan kā sabiedrības, gan kā individuālais un lai cilvēks dzīvotu pateicīgs par dieva mīlestību un darītu labu, lai nokļūtu labā vietā pēc nāves, nevis tumšā ellē.
…
