1.1. Vēdas un apanišadas
Indijas reliģiski filozofiskās domas izcelsme saistās ar vēdām – tekstiem, kuriem indieši piedēvē svēto rakstu nozīmi. Pēc viņu pārliecības, tās radušās no dievu elpas un tajās izteikta mūžīga, nemainīga gudrība.
Indijas garīgās pasaules tapšana un tās pamatelementi vispilnīgāk atklājās Rigvēdā. Tā sniedz spilgtas liecības par indiešu pasaules skatījuma īpatnībām pārejas periodā no mitoloģiskās apziņas uz reliģisku un filozofisku cilvēka un pasaules interpretāciju. Rigvēda vēstī par dažādiem dieviem un dievu grupām, atklājot senā indieša pasaules izpratni. Vēdās iedzīvināti arī šim laikam raksturīgie kosmoloģiskie priekšstati, t.i., atziņas par Visuma uzbūvi un pasaules rašanos. Pasaules radīšanas būtība tiek izprasta kā sakārtošana. Laika gaitā sakārtošanās, kartības uzturēšanas princips kļūst par vienu no Indijas kultūras arhetiskajām formām. To izteic termins “rita” - ritums, norise, kas visām lietām un procesiem liek pakļauties noteiktai kartībai. Laika gaita ritu – visuma kartību – sāk identificēt ar satju – godīgumu, patiesīgumu kā pasaules kartības pamatu.
Rigvēdas desmitajā ciklā sāk iezīmēties viens no indiešu filozofiskās domas pamatprincipiem – atziņa par tukšumu, neesamību kā visa esošā avotu. Rigvēda šo tukšumu identificē ar “Vienu”, ko nevar raksturot nekā esošu, ne neesošu, bet kas atrodas visa esošā pamatā.
Attīstoties reliģiski filozofiskajai domai, konkrēto dievu tēli it kā atkāpjas otrajā plānā, dodot vietu pārdomām par visa esošā avotu. Centieni aptvert šo avotu – vienoto – kļūst par Indijas filozofijas pamatmotīvu.
…