Analizējot Epikūra baudas teoriju, Seneka nonāk pie secinājuma, ka tā ir atturīga un sausa. Viņš uzskata, ka bauda nav atkarīga tikai no tikuma. Arī netikli cilvēki gūst baudu, taču tā nav ilglaicīga un ir nesalīdzināma ar tikumīga cilvēka svētlaimi. Cilvēki tiecas kļūt labāki ne tāpēc, ka tas viņus dara laimīgus, taču ir laimīgi, ja apzinās sevi esam tikumīgus. Seneka uzskata, ka daudzi cilvēki ir nelaimīgi tieši tādas baudas dēļ, kas ir īslaicīga un nenodrošina apmierinājumu ilgtermiņā, un šāda bauda nekrietnu cilvēku dzīvē izpaužas kā netikums, taču baudai vajadzētu būt sasaistītai ar tikumu, savādāk tā nodara vairāk ļauna nekā laba. Viņaprāt, tikums ir kas augsts un cildens, turpretī bauda – kas zems un verdzisks, un tās mājvieta ir zaņķi un krogi. Bauda izdziest tajā mirklī, kad tā visvairāk priecē; tai nav daudz vietas, tāpēc tā ātri piepildās un rada apnikumu, un pēc pirmā uzviļņojuma noplok.
Seneka daudz spriedelē par tikumu un atzīst, ka tiklam cilvēkam ir lielākas iespējas būt laimīgam un sajust baudu gan no dzīves gaišajām dienām, gan no nedienām. Tikums ir tas, kas palīdz pārvarēt grūtības, uzveikt slimības, un padara cilvēku laimīgu. Ja cilvēkam tiek liegts tikums, attiecīgi tiek atņemta arī iespēja būt laimīgam un gūt baudu. Kamēr saglabājas tikums, tas nosaka cilvēka dzīves saturu un kvalitāti. Zaudēts tikums cilvēku var ievest netiklībā.
Seneka, izmantojot Epikūra mācību savos darbos, attīstīja baudas teoriju, paplašināja to ar saviem spriedumiem un pārdomām par baudas un tikuma saistību, par laimīgas dzīves pamatprincipiem, par garīgo un materiālo bagātību. Seneka atzīst baudu, taču, pretēji Epikūram, uzskata, ka tā nav tikai tikumīgu cilvēku privilēģija. Viņš analizē arī baudas un netikumu saistību. Filozofs secina, ka Epikūra baudas teorija ir nepilnīga un pārāk idealizēta.
…
