Filozofija ir intelektuālā darbība, kas sistemātiski analizē un kritiski aplūko tādas fundamentālas problēmas kā, piemēram, matērijas daba, psihe, realitāte, valoda, identitāte, patība, cēlonība, u.c. Laiku pa laikam ar filozofēšanu nodarbojas kurš katrs cilvēks, taču filozofijai pamatīgāk pievērsās, un kā zinātnes nozare tā radās tieši Senajā Grieķijā.
Grieķi bija teorētiskās domas izveidotāji Eiropas civilizācijā. Grieķijā tika izstrādāts jauns domāšanas tips, kas orientējās uz racionālismu pasaules procesu izskaidrošanā, ignorējot dievišķos spēkus un orientējoties uz kosmosa un cilvēka dzīves demitoloģizāciju. Šai domāšanai bija ģeometrisks raksturs, ko vairs nenoteica opozīcijas debesis/zeme, augša /apakša, savs/svešs utt. (kas raksturīgas mitoloģijai), bet savstarpējas simetriskas, atgriezeniskas attiecības.
Impulss kosmiskās vienības meklējumiem bija sociālā dzīve, konflikti, problēmas. Grieķi intensīvi nodevās prātojumiem par to, kā no konflikta var izveidoties saskaņa, kā savienot pretpolus – naidu un mīlestību, kā no daudzā var izveidoties vienotais, kā vispār kaut kas var pastāvēt un kādi ir šī pastāvēšanas priekšnosacījumi. Var pilnīgi droši apgalvot, ka filozofija ārpus specifiskā grieķu politiskās dzīves režīma, pirmām kārtām, demokrātijas un tās tradīcijām, nav iedomājama. Filozofija izauga no grieķiskās dzīves kārtības, pati stimulējot tās attīstību.
Nepieciešamība pēc filozofijas saistīta ar tam laikam savā intensitātē un plašumā nepieredzētu cilvēku redzesloka paplašināšanos. Pieredze auga, un iestājās brīdis, kad kļuva nepietiekamas no senčiem mantotās iemaņas un zināšanas, kuras tradīcija nodeva no paaudzes paaudzei. Tajā laikā radās arī izteiciens: „Ceļš uz meistarību – garš, bet dzīve – īsa.” Saīsināt pieredzes ceļu palīdz zinātne, piedāvājot cilvēkam instrumentu, kā no daudzā iegūt vienoto, un atsevišķā – vispārīgo, vienā saskatīt paraugu citam. Cilvēka dzīve ir pārāk īsam lai apgūtu visas tikumu izpausmes formas, katru putnu, koku utt., bet galvenais – jau dzīves sākumā būtu jāzina, kas ir labais un ļaunais, kas ir putns un kas – koks, lai iegūtu stabilus orientierus darbībai un pamatu dzīvei. Tāpēc sākotnējais filozofijas problēmu loks bija daudzais un vienotais, veids un tā izpausmes formas, paraugs un atbilstība tam utt. Tās risinot, tika izgudrota arī savdabīgā filozofiskā valoda, kas deva iespēju runāt par lietām ne tā, kā to darīja visi cilvēki. Š ī jaunā valoda bija domāta, lai pateiktu to, ko bez filozofiskās valodas pateikt un saprast bija neiespējami.
Vārdu filozofijas veido divi vārdi – mīlestība (philiā) un gudrība (sofia). Leģenda vēstī, ka šādā nozīmē to pirmo reizi sācis lietot Pitagors, proti, lai apzīmētu īpašu pozīciju attiecībā pret īstenību. Uz Leonta jautājumu, ar ko filozofi atšķiras no pārējiem cilvēkiem, Pitagors esot atbildējis, salīdzinot cilvēka dzīvi ar tautas pulcēšanos lielo grieķu spēļu laikā. Tajās vieni ieradušies, lai ar muskuļu spēku un veiklību gūtu uzvaru un lauru vainagu – citi, lai pirktu, vēl citi – lai pārdotu, un tikai nedaudzi vienkārši novēro visu notiekošo. Tā arī mēs esam ieradušies šajā dzīvē it kā no citas dzīves, un vieni no mums kalpo slavai, citi – naudai, un tikai nedaudzi cītīgi ielūkojas lietu dabā; tad tos arī sauc par gudrības mīlētājiem jeb filozofiem.
Viens no ievērojamākajiem Senās Grieķijas filozofiem bija Sokrāts, tāpēc viņš tiek uztverts arī kā robežšķirtne sengrieķu filozofijas periodizācijā - izšķir pirms-sokrata filozofus, Sokrātu un viņa laikabiedrus un pēc-sokrata domātājus. …
