Kā zināms, cilvēki Latvijā dzīvo kopš 9 g.t.p.m.ē, kad Latvijas teritorijā ienāk pirmie zināmie iedzīvotāji (vēlajā paleolītā). Agrajā neolītā (no 4 gadu tūkstoša vidus līdz 3. gadu tūkstoša vidum p.m.ē) Baltijas apgabalā izveidojās t.s. Narvas (Narvas-Nemunas) kultūra ar Ziemeļeiropas agrīno keramiku, kas ir pirmā zināmā kultūra Latvijas teritorijā. Vēlajā neolītā (ap 2000. gadu p.m.ē) Baltijā ieplūda tā sauktā “auklas keramikas” un “kaujas cirvju” kultūras piederīgie. Ienācēji jau bija atdalījušies no Eiropas indoeiropiešu (seneiropiešu) kopuma un viņi biji uzskatāmi par pirmatnējiem baltiem (protobaltiem).Savukārt, balti noformējās un konsolidējās kā noteikta etnolingvistika grupa ar savam tradicionālām kultūras iezīmēm 1 gadu tūkstoša sākumā p.m.ē, kad viņus var sākt uzskatīt par īsteniem baltiem (pirmbaltiem). Šo pirmbaltu areāls bija diezgan plašs: Baltkrievija, Ilmeņa ezera baseinā, rajonā starp Volgu un Oku, arī Somijas dienvidos un Zviedrijas piekrastē. Kaut arī tālākajos izplatības rajonos baltus asimilēja vietējie iedzīvotāji, viņi atstāja dziļas pēdas materiālajā kultūrā, valoda un antropoloģiskajā tipā. Baltu "laivas cirvju" kultūra Somijā pastāvēja starp 2000 un 1800 g.p.m.ē un varbūt pat ilgāk. Pēc tam Somijā atkal pārsvaru guva protosomu “ķemmes-bedrīšu” keramikas kultūras elementi, kas sintezē ar baltisko kultūru izveidoja tā saucamo Kiukainenas kultūru, jau ar spilgtam pirmatnējo Baltijas somu iezīmēm. Šo pirmsomu vilnis aizplūda arī uz Baltiju un daļēji pārslāņojas ar baltiem.…
