Dzīves filozofija
Dzīves filozofija veidojas kā pretstats cilvēka un pasaules interpretācijai klasiskajā racionālismā. Pie dzīves filozofijas pārstāvjiem minami Nīče, V.Diltejs, G.Zimmels, A.Bergsons. Dzīves filozofija noraida klasiskajam racionālismam raksturīgos centienus atklāt absolūtu nemainīgu patiesību, pievēršot uzmanību dzīves realizācijas vēsturiskajām formām – laikmeta garam, pasaules skatījuma tipiem utt. Dzīves filozofija atšķirībā no klasiskās filozofijas cenšas aplūkot pasauli un kultūru laika horizontā, traktēt dzīvi kā procesu. Cilvēku kā izzinošu subjektu tā saista ar noteiktu vietu un laiku, cilvēka dzīve – pieredze – izteic noteiktu attieksmi pret pasauli, ietver sevī vēsturiski radušos nozīmju kopumu, jēgu, kurā mīt cilvēks.
Dzīves filozofija tiecas radīt universālu gara zinātņu teoriju, kas spētu kalpot visām tām cilvēka darbības sfērām, kurās realizējas gars. Pēc V.Dilteja domām, gara dzīvi mēs saprotam – atšķirībā no dabas, kuru skaidrojam. Vēsture sevī ietver indivīdu dvēseles dzīves izpausmes, tādēļ vēsturniekam jāstrādā ar saprašanas metodes likumiem.
G.Zimmela filozofijā nozīmīgu vietu ieņem jautājums par subjekta „formveidojošo darbību izziņas procesā”. Pēc viņa domām, mūsu prāts vadās no paša radītām izziņas formām. Arī šīs izziņas formas, tāpat kā pētnieka subjektīvā darbība, ir pakļautas laika un vēstures varai. Sabiedrībai ir jārada katrai vēsturiskai situācijai atbilstošs „individuāls likums”, kas būtu derīgs tieši šajā gadījumā.
A.Bergsons savā filozofijā īpašu uzmanību velta konkrētā ( ar cilvēku saistītā) laika un neintelektuālās intuīcijas problēmām. …
