Filmas "Blow-Up" analīze

Vēl par citiem filmas tehniskiem paņēmieniem runājot, ir svarīgi pieminēt, ka tika izmantota tikai diaģētiskas skaņas. Tas ir būtiski, jo viena no autorkino rakstura iezīmēm ir realitātes klātbūtne. Ar diaģētiskām skaņām šo efektu var panākt daudz vairāk. Papildus tam, viss tika filmēts reālistiskā vidē, kā piemēram, fotostudijā, uz ielas, parkā, koncertā.
Filmas beigās, Tomass tomēr nerīkojās un neuzzin neko vairāk par to, kas notika parkā. Par sievieti vai par iespējamo slepkavību. Lai gan filmai nav atrisinājuma, tomēr tā noslēdzas ar nepārtrauktu sajūtu, pateicoties pēdējai ainai. Mīmi, ko redzējām filmas sākumā, ir arī noslēdzošajā tenisa epizodē, kur Tomass, gluži kā līķis, pazūd no zāliena. Antonioni raksturo šo tēla pazušanu kā viņa "rokrakstu". Autors atstāj daudz "brīvas vietas" skatītāja iztēlei un interpretācijai, bet būtiski ir tas, ka Antonioni nevīpsnā par skatītāju, bet gan uzticas viņa inteliģencei. Citi kritiķi saka, ka filma ir vienkārši par vientulību, taču nav pietiekoši daudz pierādījumu, ka tā tiešām ir. (Schneider 2011)
Patiesībā, šai filmai vienkāršā veidā varētu atrast loģisku izskaidrojumu un nobeigumu, bet tad šī filma vairāk nebūtu autentiska. Tas, ka mēs nezinām patiesību, ir tas, kas padara Blow-Up filmu nemirstīgu. Mēs varam to skatīties atkal un nonākt paši pie savām idejām, kā tai vajadzētu noslēgties.  
…