Secinājumi
Veicot darba izstrādi un analizējot fiduciāra darījuma jēdzienu, tā izcelsmi, izmantošanas mērķus un aspektus, kā arī salīdzinot fiduciārā darījuma mehānismu ar trasta jēdzienu, darba autors izdara šādus secinājumus par darbā apskatīto problēmu loku:
1. Fiduciāra darījuma izpēte primārajos un sekundārajos tiesību avotos liecina, ka fiduciāriem darījumiem ir sena vēsture, turklāt Latvijas tiesību sistēmā tie ir pazīstami vēl kopš 20.gadsimta 20.–30.gados, par ko liecina judikatūra un vairāki LR Senāta spriedumi. Saskaņā ar tiesas spriedumos atzīto fiduciāri darījumi ir vērtējami kā atbilstoši likumam.
2. Fiduciārā darījuma lielākais ieguvums ir tā diskrētums un iespēja paturēt slepenībā personu, kas gūst labumu no īpašuma, kas juridiski pieder citai personai. Tādējādi fiduciāra darījuma instruments maina tiesību doktrīnā ierasto uzskatu par īpašumtiesību absolūtumu, taču šis instruments palielina risku, ka to var izmantot sliktā ticībā un likuma apiešanai.
3. Pēc neatkarības atjaunošanas ir maz gadījumu, kad publiski būtu zināms par fiduciāra darījumu izmantošanu, kas skaidrojams ar fiduciāru darījumu slepenību un tā diskrēto raksturu, kā arī darba autoram nav izdevies atrast publiski pieejamus tiesas spriedumus, kuros tiktu padziļināti interpretēts šāds darījums. Tomēr empīriski veiktā publiski pieejamā 1997.gadā noslēgtā trasta līguma, ar kuru nodibinātas fiduciāras attiecības starp diviem indivīdiem, apliecina, ka šāds juridiskais mehānisms tiek izmantots civiltiesiskajās attiecībās Latvijā, turklāt analizētais gadījums apliecina augstu risku, kas saistīts ar to, ka fiduciārs darījums varēja tikt izmantots ar mērķi apiet likumu.
4. Fiduciāras attiecības parasti nodibina klusās vietniecības institūtu, kad saskaņā ar iepriekš noslēgtu saistībtiesisku norunu (līgumu), klusais vietnieks (fiduciārs) pārvalda formāli tā īpašumā esošu lietu savā vārdā, taču atvietojamas personas (fiducianta) interesēs.
…
