Ievads
Viena no visu dzīvo organismu iezīmēm ir spēja augt un attīstīties, kā arī spēja vairoties un nodot savu ģenētisko informāciju nākamajām paaudzēm (gan šūnu līmenī – mātes šūna nodod informāciju meitšūnām - , gan arī organismu līmenī). Visi šie trīs procesi ir balstīti uz precīzu informācijas saglabāšanu un jaunu, organismam nepieciešamu vielu sintēzi, kas balstīta uz precīzu informācijas apstrādi un izmantošanu organisko vielu sintēzē.
Gandrīz visu organismu, izņemot daļu no vīrusiem, ģenētiskā informācija ir iekodēta DNS molekulā, kas eikariotu šūnās interfāzes laikā atrodas kodolā hromatīna veidā, bet dalīšanās laikā - hromosomu veidā, bet prokariotu šūnās DNS atrodas brīvā veidā citoplazmā un veido nukleoīdu.
Lai varētu veidoties jaunas šūnas, ir nepieciešama iespēja precīzi kopēt esošo DNS molekulu. Lai to varētu veikt, ir nepieciešams process, ko sauc par DNS replikāciju jeb DNS sintēzi.
DNS replikācija ir ļoti sarežģīts, atbildīgs un organismā nozīmīgs process. Svarīgi ir tas, lai šis process notiktu ar ļoti niecīgu kļūdu skaitu un lai tas būtu veikts pareizajā ātrumā un veidā, jo kļūdas, kas rodas DNS replikācijas laikā un netiek labotas, sauc par mutācijām, kas var izraisīt negatīvas sekas jaunā organisma attīstībā, tādēļ šūnā ir nepieciešamas vielas, kas regulētu DNS replikācijas procesu. …