Feminisms – termins, kurš sievietēs rada smaidu uz lūpām, bet lielākai daļai vīriešu tikai izsmieklu. Kāpēc sabiedrībā vēl joprojām pastāv anarhistiskais uzskats, ka sievietei ir jāsēž mājās un viņām ir jāpakļaujas vīriešiem.
Mēs esam iegājuši jau 21.gs., bet situācija nemainās. Tomēr tā tīri nevarētu teikt, jo pasaulē ir daudz sieviešu organizāciju, strāvojumu, kas nodarbojas ar šo jautājumu ļoti progresīvi.
Mēdz teikt, ka ASV ir valsts, kurā ir uzvarējis feminisms. Rodas jautājums: vai patiešām tā ir taisnība, ka pastāv valsts, kurā pilnībā tiek atzītas sieviešu tiesības un nepastāv nekāda sieviešu diskriminācija. Attiecībā uz šo jautājumu varētu teikt, ka zināms pamats tam ir, tomēr paša jautājuma būtību varēs izvērti atklāt pašā referāta gaitā.
Savukārt runājot par Latviju, man šķiet, ka feminisms ir pašā savas attīstības sākumposmā, kas cerams tālākajā laika posmā izvērtīsies daudz plašāks.
Tomēr vēlētos pieskarties ievada kā tāda būtībai: Kāpēc šis temats un neviens cits?
Ja es apgalvotu, ka neesmu feministe, es samelotu, jo pasaulē ir tik daudz feminisma veidu un sievietei nebūt par feministi būtu kauna lieta. Tas nozīmētu, ka viņa ir attiekusies pati no sevis, no savas pašcieņas. Tomēr atgriežoties pie jautājuma, vēlētos minēt, ka šis temats man vienmēr ir izraisījis diezgan lielu interesi, tāpēc vēlējos par to uzzināt, ko vairāk. Jau pašos jaunības agrākajā periodā (14-16.g.), esmu centīgi uzstājusies pret sieviešu pastāvošo nevienlīdzību, dažkārt pat nonākot līdz radikālajam feminismam. Tomēr tagad, izkopjot savi no intelektuālās puses, esmu nonākusi pie secinājuma, ka feminisms ir tā pati līdztiesība, ko deklarē demokrātija. Demokrātijas principus pieņem visi (gandrīz), bet feminismu – nē. Tieši šī paradoksālā situācija manī izraisa lielu zinātkāri un vēlmi darīt kaut ko lietas labā.…
