Jau kopš senseniem laikiem ir pieņemts sabiedrību dalīt divās daļās – vīriešos un sievietēs. Teorētiski – divas puses, tātad divas līdzvērtīgas daļas. Taču realitātē ir jāsaskaras ar pavisam citu viedokli.
Sabiedrībā par primāro, galveno, noteicošo tiek uzskatīts vīriešu dzimums. Sieviete netiek uzskatīta par līdzvērtīgu, bet gan par otro, pakārtoto, atkarīgo dzimumu. Sievietes tiek raksturotas ar to, kas viņas atšķir no vīrieša. Ja viņš ir primārs, tad viņa – sekundāra. Ja viņš ir darbības Subjekts, tad viņa – kaut kas Cits, savādāka. Kāds gan ir pamats šādam uzskatam? Kāpēc vienu dzimumu vērtē kā normālas būtnes, bet otrs tiek uzskatīts par zemāku? Un kāpēc otrs dzimums, proti – sievietes, īsti nemaz neiebilst pret šādu sabiedrības nostāju? Kas nosaka un ietekmē šo dzimumu ne-līdztiesību? Šos jautājumus cenšas risināt feministiskā filosofija.
Feminisms ir sieviešu kustība, kas cenšas panākt līdztiesību ar vīriešiem. Feminisms ir radies 19.gs. kā sociāli politiska kustība, taču savus “ziedu laikus” feministiskā filosofija piedzīvo 20.gs. otrajā pusē – postmodernisma laikmetā, kad tiek pieļauta dažādu viedokļu pastāvēšana. Viena no pirmajām prasībām, ko sievietes izvirzīja, bija lai sievietēm atļauj piedalīties vēlēšanās un ieņemt valsts amatus. Sievietes arī prasīja iespēju strādāt un saņemt algu līdzvērtīgu vīriešu algai par tādu pašu padarītu darbu, kā arī iespēju iegūt izglītību, izteikt savu viedokli un tamlīdzīgi.
Feminisma kustības attīstības vēsturi nosacīti var iedalīt trīs posmos:
Pirmais posms aptver laiku no 1840. – 1880. gadam. Šim posmam raksturīgs tas, ka sievietes, lai iegūtu kaut nedaudz lielāku cieņu sabiedrībā, centās visā līdzināties vīriešiem – sievietes ģērbās kā vīrieši, uzvedās kā vīrieši un runāja kā vīrieši. Kā piemēru var minēt franču rakstnieci Žoržu Sandu, kas savus darbus publicēja ar vīrieša pseidonīmu, tērpās bikšu kostīmā un lamājās kā kučieris.…
